| Nu viens trakums |
[Sep. 20th, 2010|05:34 am] |
| [ | Current Music |
| | The Knife - Heartbeats | ] |
Briesmīgi galva sāp.
Par daudz vienai dienai, bet tam vajadzēja kaut kad notikt. Ciest klusu ilgi nevar.
Tā taču notiek? Heh. Bet nu jāpalūkojas uz to no otras puses. Ai, ko es muldu, es nemaz neesmu pārliecināta vai tādas otras puses vispār ir.
Es nezinu vai cilvēkam pieleks ka ne vienmēr šī persona ir cietēja. Kādam tas bija jāpasaka. Bet ar tādu metōdi.. Nu vienkārši ahhhhhh. Es nu gan dodu.
Neesmu aizgājusi uz veco ceļu, tas vienkārši no viņas puses netika pārtulkots pareizi. Izklausās pēc lempīgas attaisnošanās ,bet tā tas nebija domāts.
Domāju ka esmu viena bez viņas, bet tomēr tā nav. Ir man tomēr cilvēki kas ir apkārt. Esmu vismaz 100% pārliecināta ka tiem cilvēkiem nav problēmas ar nerviem un savu Es, un zinu ka tie cilvēki, neteikšu ka vienmēr, bet brīžos man būs klāt.
Man prieks ka nepalaidu viņu vaļā, kaut iekšējā balss teica ka draugi tā nedara. Vismaz kaut ko esmu iemācījusies.
Eu, Anna, tev tiešām bija taisnība, nu nevar un nedrīkst darīt labu citiem ja pašu tas dzen bedrē.
Ak. Cik daudz var gan izdarīt gan saprast vienā dienā.
5 vai 6 gadu etaps nu laikam ir beidzies. Skumji, bet laikam jau ir jālaiž vaļā. Jo draugi tā, nu noteikti, nedara. |
|
|