Kurš · izvairās · no · spēles, · to · arī · zaudē

pirmkārt, šodien sajutos tā it kā būtu kails nolikts uz skatuves. man nezinot bija izlasītas manas dienasgrāmatas, izlasītas un šodien pa fragmentam vien nocitētas, un tagad man laikam jājūtas vainīgam par to, ko domāju.
otrkārt, aiz rīta sveiciena dzimšanas svētkos sekoja pravietisks stāsts par to, ka vecmamma nomiršot lieldienās.
treškārt, pie pusdienu galda es paziņoju, ka laikam es esmu dabas kļūda, jo nespēju ienīst tāpat vien, tikai tāpēc, ka jāienīst, nespēju nolādēt un lādēties, vienkārši nespēju. uz to man tika teikts - "nu tāpēc tev arī jācieš. nu tad ciet ar' ja nespēj". patiesībā lepojos ar to, ka nespēju ienīst un lādēties, tā citiem čakarējot dzīvi - esmu labs.
šodienas lielākā dāvana - krustdēla apsveiciens. vai es žēlojos par to kā man iet? nebūt nē. vienkārši dalos ar jums visiem bēdā, tā bēdu mazāku darot.

priecīgus svētkus gulbīt :)

šodien dzīvojam pasaulē, kad skaistums un dzīvošanas spēks, jēga dzīvot un nodzīvot,
pārdzīvot dienas un laikmetus, jāmeklē. tie vairs nav sastopami tāpat vien. laiks, kad apkārtesošā vide sniedz mums dzīves vitālos spēkus, lai dzīvotu, laikam ir gājis zūdībā.
šodien mēs meklējam skaisto, izliekamies, ka atrodam to un radam ilūziju par to, ka rītdiena jau atkal
būs tā vērta, lai mēs vēlreiz atvērtu acis un ietu pelēkā pasaulē, pelēkos ļaužos. radītu ilūziju, ka pelēkās pasaules pelēkie ļauži ir krāsaini un mēs savu diendienu papildinātu ar vēl kādu "skaistu" un "pozitīvisma" pilnu mākslīgu konstrukciju. nevienam nemanot šodienas cilvēks kļūst ar mirkļiem jo vientuļāks, ap to augošais pūlis ir to aizdzinis līdz pasaules malai, kur tas tagad viens pūļa ielenkumā brēc pēc cilvēku tuvuma. tomēr tā saucienus nedzird neviens. tie ir tādi paši vientuļie starp vientuļajiem. vientuļie nespēj sadzirdēt. vientulība piezagusies klusi un nemanāmi, ne saukta, ne gaidīta. par sodu cilvēka augstprātībai uz kolektīvismu un sociuma glorificēšanu. šodiena - pelēkās pasaules pelēki vientuļo ļaužu diena.

neizskaidrojami, bet fakts, pēc kora allaž mežonīgi gribas ēst, bet jo īpaši, ja trīs stundas kliedz Karla Orfa "Carmina Burana" un tā nu es šovakar biki sagrēkoju un taisīju ēst mājās un atklāju, ka RIMI nopērkamie gliemeži ir tik gardi, un man sanāca gandrīz tādi spageti ar jūras veltēm kā pie Carlo, Trasteverē. dievinu ēst.

Un teica Ojārs
"nomirs pliekšāni un paliks raiņi".
Un piesmieti ir visi piena spaiņi

Tik sen, tik sen nav būts
Pie Tavas maigās, sārtās krūts.
Lai sapplīst baltā loga melnā rūts
Tu atnāksi kaut ilgi projām būts

Izvem to čūsku, kas Tevī sēd
Izdomā murgu par laimi, kas dēd
Nemin dubļus, dubļi ir mani
Tā kā Tavas baznīcas zvani.

šis ir viens, kas palicis manā īpašumā, pārējais gada laikā uzrakstītais ir nez kādās tālēs, nez kādu acu lasīts un lādēts.
mea culpa, man pašam kopiju nava.