Kurš · izvairās · no · spēles, · to · arī · zaudē

Viduslaiku cilvēkam centrālais bija dievs, apgaismības - viņš pats, bet 21.gs. - nauda ir centrālais. Ne jau tāpēc, ka mēs bez tās nespētu dzīvot, bet gan tāpēc, ka nauda ir kultūras sastāvdaļa. Mēraukla. Spārni un kapakmens vienlaikus. Šodien, kad aukstums iznīdējis savā ceļā visas smaržas un krāsas. Asinis arī liekas iekšā sasalušas. Mēs jau atkal ķeramies pie savu vērtību idealizēšanas, abstrakcijā meklējam glābiņu. Baznīcas esot pilnas. Visi sektantistu mitekļi tāpat. Brīdī, kad reālā dzīve aiziet uz purgatoriju atjaunoties un nomazgāties no mūsu tai uzgrūstām viltus emocijām, jebšu, kad reālā pasaule nonāk pilnīgā dibenā, cilvēki skrien lūgties šo abstrakto Abraksu, abstrakcijā balstītās cerības dod tiem spēku dzīvot. Galvenais ir noticēt. Mūsu vienīgais nezūdošais kapitāls - mēs paši un cilvēki mums līdzās. Nelīdzēs šim laikmetam tautas dziesmas un ārvalstu sponsorēti plakāti, šobrīd atliek tikai noticēt,ka Abrakss esam mēs paši - visi kopā. Noticēt reālajam un Kreatūras spēkam.
Runājot par cilvēkiem man apkārt - man ir izdevies atsijāt pelavas no graudu maisa. Apzināties vērtīgo un to noturēt. Vienīgais kā teiktu Kamī: "Kā tas varbūt,ka, saistīta ar tik daudz ciešanām, viņas seja man tomēr ir un paliek laimes seja?"

Ja es visu laiku esmu noraidījis melus, tad tikai tāpēc, ka es nekad neesmu varējis pieņemt vientulību. Bet tagad ir jāpieņem arī vientulība.
R.