dzīvē pilnīgi viss mainās nenormālā ātrumā te aiz loga vasara un liekas tūlīt varēsi krist zaļā zālē un skrieties ar vēju te jau atkal putenē, tā ka sniega vecmāmuļai vīles plīsušas būtu bet ne jau tikai laiks mainās neatgriezeniski mēs maināmies līdzi laikam un nekad mums neatgriezt bijušo bet varbūt nemaz nevajag? ko? ja reiz viss, kas notiek, notiek uz labu, tad jau mūs priekšā sagaida kaut kas nenormāli fantastisks ēdelveiss jau 100x lēnām sāk besīt viduslaikos, lai izārstētu slimību iesaka atbrīvoties no slimās ķermeņa daļas protams, ja vien tas iespējams, jo vislabākais esot tieši novērst slimā orgāna klātesamību, jo tas, redz, bojā un indē visus pārējos bet nu tas tā katrā ziņā mans pagājušās nedēļas moto bija: dīvaini, protams, bet kurš teicis, ka moto nevar būt dīvains? tātad: "Piedodi no visas sirds - jo svētīgi ir tie, kuri piedod - viņiem arī tiks piedots." šīs nedēļas moto : "Ja jums būtu dota vara, ja jums būtu sirds, ja jūs mīlētu dzīvi, jūs redzētu plosāmies to briesmoni vai eņģeli, kas ir jūsos. mūsu laikmets mirst, noticējis vērtībām un tam, ka lietas var būt skaistas un pārstāj būt absurdas. ardievu, es atgriežos vēsturē(lasīt nebūtībā, kur mani tik ilgi tur ieslodzītu tie, kuri baidās mīlēt par daudz." (Albērs Kamī "Kaligula") daļēji jau laikam šīs nedēļas moto sasaucas arī ar pagājušo nedēļu, jo to it kā pagājušās nedēļas moto es izdomāju tikai tagad. Gulbīts |