šodien dzīvojam pasaulē, kad skaistums un dzīvošanas spēks, jēga dzīvot un nodzīvot, pārdzīvot dienas un laikmetus, jāmeklē. tie vairs nav sastopami tāpat vien. laiks, kad apkārtesošā vide sniedz mums dzīves vitālos spēkus, lai dzīvotu, laikam ir gājis zūdībā. šodien mēs meklējam skaisto, izliekamies, ka atrodam to un radam ilūziju par to, ka rītdiena jau atkal būs tā vērta, lai mēs vēlreiz atvērtu acis un ietu pelēkā pasaulē, pelēkos ļaužos. radītu ilūziju, ka pelēkās pasaules pelēkie ļauži ir krāsaini un mēs savu diendienu papildinātu ar vēl kādu "skaistu" un "pozitīvisma" pilnu mākslīgu konstrukciju. nevienam nemanot šodienas cilvēks kļūst ar mirkļiem jo vientuļāks, ap to augošais pūlis ir to aizdzinis līdz pasaules malai, kur tas tagad viens pūļa ielenkumā brēc pēc cilvēku tuvuma. tomēr tā saucienus nedzird neviens. tie ir tādi paši vientuļie starp vientuļajiem. vientuļie nespēj sadzirdēt. vientulība piezagusies klusi un nemanāmi, ne saukta, ne gaidīta. par sodu cilvēka augstprātībai uz kolektīvismu un sociuma glorificēšanu. šodiena - pelēkās pasaules pelēki vientuļo ļaužu diena.
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |