esmu paklausīgs. klausu padomiem. es sāku izvirzīt mērķus, šodien sēžot vācu kultūras lekcijā nolēmu, ka noteikti gribu akadēmiski izzubrīt vācu valodu un kamēr citi kaifoja par j.s. garadarbiem, tikmēr es savā galvā strukturēju savu dzīvi, par to, kur es esmu šobrīd, kas man ir un ko es gribu. Un tā man radās daži secinājumi, ka man vajag jau augstākminēto vācu valodu, čehu valodu, studijas Prāgā, darbu un dzīvokli Minsterē, skaistus rudeņus Rūtenē, klavieres - tādas pavisam vecas ar svecēm sānos, un cilvēku līdzās, uz kuru paļauties, kurš nepataisa par neģēli, ļaunuma iemiesojumu, murgainu paranoiķi, utt., utjp., katrā ziņā tādu cilvēku kurš vēlas, lai ar viņu dalītos.
un laikam ir tikai viens cilvēks uz kuru varu paļauties (lai arī reizēm apokaliptiski noskaņota), kam piezvanīt var arī trijos pa nakti (citi to ir apliecinājuši tikai vārdos, bet vienīgais, ko spēj pateikt piezvanot ir "Man tūlīt beigsies baterija"). Trakajam suslikam, jeb laimīgajai meitenei var piezvanīt un norunāties par visu un neko pusstundu, nē, es neesmu visa viņas dzīve, bet kāda (kaut vai pavisam maza) daļa pilnīgi noteikti. laikam jau tādi ir draugi, tādi, kas cenšas saprast, kas samīļo brīžos, kad tas nepieciešams un nolamā, ja esi pelnījis, nevis izliekas, galvenokārt, jau izliekas, ka tur solījumus, bet nekā. trakais susliks teica, lai mūku projām, laikam jau arī būs jālaižas ko kājas nes. es tiešām centos būt labs, pacietīgs, tolerants, bet jau takal, kaut kur tas viss pazūd bez atbildes, laikam par daudz prasu. taču ta smanī lēnām audzē naidu, ne jau pret Tevi, bet pret ļaudīm Tev apkārt, jo Tevi jau es laikam, pagaidām, nespēju ienīst. un tā man gribas nolādēt, piesaukt lāstus un būt ļaunam, tikai tamdēļ, ka Tev nav 10 minūšu pavisam mierīgai sarunai un vienam apskāvienam. gadās.
un laikam ir tikai viens cilvēks uz kuru varu paļauties (lai arī reizēm apokaliptiski noskaņota), kam piezvanīt var arī trijos pa nakti (citi to ir apliecinājuši tikai vārdos, bet vienīgais, ko spēj pateikt piezvanot ir "Man tūlīt beigsies baterija"). Trakajam suslikam, jeb laimīgajai meitenei var piezvanīt un norunāties par visu un neko pusstundu, nē, es neesmu visa viņas dzīve, bet kāda (kaut vai pavisam maza) daļa pilnīgi noteikti. laikam jau tādi ir draugi, tādi, kas cenšas saprast, kas samīļo brīžos, kad tas nepieciešams un nolamā, ja esi pelnījis, nevis izliekas, galvenokārt, jau izliekas, ka tur solījumus, bet nekā. trakais susliks teica, lai mūku projām, laikam jau arī būs jālaižas ko kājas nes. es tiešām centos būt labs, pacietīgs, tolerants, bet jau takal, kaut kur tas viss pazūd bez atbildes, laikam par daudz prasu. taču ta smanī lēnām audzē naidu, ne jau pret Tevi, bet pret ļaudīm Tev apkārt, jo Tevi jau es laikam, pagaidām, nespēju ienīst. un tā man gribas nolādēt, piesaukt lāstus un būt ļaunam, tikai tamdēļ, ka Tev nav 10 minūšu pavisam mierīgai sarunai un vienam apskāvienam. gadās.