Ziniet, kas man visvairāk pietrūkst no dzīvošanas Rīgā? Tās fantastiskās šādu dienu sajūtas, kad ārā ir vēss, spīd saule un es ar piparmētru tējas krūzi, ābolu ievārījumu un klaviermūziku varu vienatnē vai kopā ar kādu sev tuvu cilvēku ieslēgties četrās sienās hāpsalas vai klusajā ielā pieplakt pie loga un nerunājot, raudzīties laukā līdz satumšanai. Vienkārši nesteidzīgi vērot kā paiet laiks, aizskrien mirkļi un es esmu ārpus laiktelpas, nenovecojot un nedomājot par rītdienu. Šodien ir nedaudz līdzīgi un es baidos. Baidos no sajūtas, kas atkal varētu uzmākties. Tomēr šodien saņēmu drosmi un klausos mūziku, kuru neesmu klausījies vairāk kā gadu. Vakarnakt pamodos no saviem kliedzieniem, redzot nāvi, man nāve ir spilgti vizualizējama parādība, tad atkal aizmigu un pamodos no tā, ka histēriski skaitīju tēvreizi. Noskaitīju līdz galam un pamodos tikai no rīta. Ja man kāds ļautu izvēlēties, iekāpjot laika mašīnā, kurus savas dzīves notikumus es gribētu izmainīt, tad es izmainītu vien dažus, kas man šobrīd šķiet nozīmīgi tādā vai citā jēgā un izpausmē.
Ar K. kādu laiku atpakaļ (labi, diezgan pasen) runājām, ka alma mater ir mūsu stiprā pils, kur patverties, kur meklēt glābiņu un kas nekad nepazudīs. Vēl salīdzinoši nesen es tā arī domāju, taču tagad man liekas, ka šis cietoksnis ir sabrucis un tur pat nevajag meklēt kādu mistisku ārējo ienaidnieku, kopš laikiem, kad daži labi ļaudis to ir padarījuši par savu privātbiznesu alma mater sāka brukt kā Dāvida templis un šobrīd tas, ko redzam tik tiešām atgādina tikai raudu mūri. Kāpēc par to runāju? Tādēļ, ka šobrīd ir aizvadīta pēdējā sesija un man ir atlicis tikai aizstāvēt mastera darbu zinātņu nozarē, kuru es nestudēju. Vismaz šobrīd nestudēju. Šo divu gadu laikā ir nācies pārliecināties, ka alma mater līdz zinātnei (vismaz humanitārajā jomā, un domājams arī sociālajā) ir kā govij līdz Bekingemas pilij.
Nedēļa, kas būs jāpavada prom no šejienes, būs pietiekams laiks, lai saprastu, ko darīt tālāk. Es pat nezinu vai esmu ieberzies pēc pilnas programmas. Es pat nezinu, ko jūtu, taču zinu, ka spēju just. Tomēr ceturtdiena izmainīja ļoti daudz ko un es zinu, ko es gribētu pilnīgi noteikti, taču nezinu, cik tas vispār ir realizējams. Varbūt ir cilvēki, kuriem vispār nav lemts būt tā pa īstam laimīgiem? Un šī laimes sajūta ir jāsalasa kā rasas lāses? Iespējams, uz to īsto laimi ir atļauts palūkoties tikai caur atslēgas caurumu, pa puspavērtu durvju šķirbu un tad kāds atkal to aizcērt ciet. Un tas viss tikai tāpēc, lai tu, cilvēk, apzinātos, ka laime eksistē, taču ar to arī viss beidzas. Tikai ar apziņu, ka zini, nevis apzinies un sajūti.
Ar K. kādu laiku atpakaļ (labi, diezgan pasen) runājām, ka alma mater ir mūsu stiprā pils, kur patverties, kur meklēt glābiņu un kas nekad nepazudīs. Vēl salīdzinoši nesen es tā arī domāju, taču tagad man liekas, ka šis cietoksnis ir sabrucis un tur pat nevajag meklēt kādu mistisku ārējo ienaidnieku, kopš laikiem, kad daži labi ļaudis to ir padarījuši par savu privātbiznesu alma mater sāka brukt kā Dāvida templis un šobrīd tas, ko redzam tik tiešām atgādina tikai raudu mūri. Kāpēc par to runāju? Tādēļ, ka šobrīd ir aizvadīta pēdējā sesija un man ir atlicis tikai aizstāvēt mastera darbu zinātņu nozarē, kuru es nestudēju. Vismaz šobrīd nestudēju. Šo divu gadu laikā ir nācies pārliecināties, ka alma mater līdz zinātnei (vismaz humanitārajā jomā, un domājams arī sociālajā) ir kā govij līdz Bekingemas pilij.
Nedēļa, kas būs jāpavada prom no šejienes, būs pietiekams laiks, lai saprastu, ko darīt tālāk. Es pat nezinu vai esmu ieberzies pēc pilnas programmas. Es pat nezinu, ko jūtu, taču zinu, ka spēju just. Tomēr ceturtdiena izmainīja ļoti daudz ko un es zinu, ko es gribētu pilnīgi noteikti, taču nezinu, cik tas vispār ir realizējams. Varbūt ir cilvēki, kuriem vispār nav lemts būt tā pa īstam laimīgiem? Un šī laimes sajūta ir jāsalasa kā rasas lāses? Iespējams, uz to īsto laimi ir atļauts palūkoties tikai caur atslēgas caurumu, pa puspavērtu durvju šķirbu un tad kāds atkal to aizcērt ciet. Un tas viss tikai tāpēc, lai tu, cilvēk, apzinātos, ka laime eksistē, taču ar to arī viss beidzas. Tikai ar apziņu, ka zini, nevis apzinies un sajūti.
http://www.youtube.com/watch?v=jCSe66pW
Current Music: |
Yiruma - Kiss The Rain |