Pārgāju uz elektroniskajām, nu jau piektā diena. Redzēs, cik ilgi izturēs bez smirdīgā draņķa.
| |
|
Pārgāju uz elektroniskajām, nu jau piektā diena. Redzēs, cik ilgi izturēs bez smirdīgā draņķa. |
|
| |
|
what would Jesus do?
for god's sake! vai man tiešām bija jāceļas pustrijos naktī, lai aukstumā no Džūkstes testos uz Freiburgu un tad atpakaļ uz Frankfurti, lai 5minūtes parunātos tjip par dievu??? nu par ko man tāds krusts uzlikts ira? nez, cik ilgi manas atlikušā veselā saprāta paliekas šito izturēs?... |
|
| |
|
laikam jau apvainojās ļaudis, bet... tradišinel letvian vēding nav priekš manis patiesībā kāzas vispār ir gana dīvains pasākums. ar šausmām domāju, ka cilvēki takš kādreiz nāks pie manis un gribēs to pasākumu īstenot. |
|
| |
|
Vakarnakts bija neticama. Fantastisks dievkalpojums, ideāla kompānija, silts vakars Bonnas pievārtē, vecie letiņi, kārtīga izdziedāšanās pie ugunskura. Arhibīskaps un viņa bagāžnieks :D |
|
| |
|
Porča
Es nekad vairs nedomāšu par cilvēkiem sliktas lietas, nu, vismaz ne tik sliktas kā pagājušajā nedēļā. |
|
| |
|
tikko iepazinos ar urbjmašīnu un triecienuzrbjmašīnu atšķirībām un sapratu, kurš no figūrzāģiem man ir vispiemērotākais. diez no manis sanāks tikpat izcils būvnieks kā no cūkas balerīna? |
|
| |
|
tik briesmīgs beeeeeeesiz, ka varētu veco labo absolutu ar kabacīšiem vienatnē izraut (jo Kikasans ir Helvetica robežām). |
|
| |
| |||
|
Mēs iegūtu daudz vairāk, ja ļautu ieraudzīt mūs tādus, kādi esam, nekā censtos izlikties tādi, kādi neesam. /Larošfuko/
|
|||
| |
| |
|
Šī rīta hīts :) |
|
| |
|
Izskatās, ka es nebeigšu arī šo studiju programmu (nu par 98%) pilnīgi droši, ka nebeigšu. Ko tālāk? Tā kā ir vēl viena cita opcija, kurai arī jau briestu labu laiku, tad šovakar kāpšu autobusā, došos uz laukiem un stādīšu kartupeļus, lai ziemā ir ko ēst. Štruntīgi, ka absolūti radikāli nāksies mainīt savus šīs vasaras plānus, bet nu, svaigi pļautas zāles smaržai un izravētam dārzam jau aŗi nav ne vainas. Katram sava alga. Nedzīsimies pēc lietām, kuras nav paredzētas mums. |
|
| |
|
Šodien absints par velti?
Šodien pasaules galu sola. Tad nu tā, Jāņa atklāsmes jab Apocalyptica ir teikts, lūk, kas ka upes absintā pārvārtīsies. Skrienam pielakties? "Un trešais eņģelis bazūnēja, un no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. |
|
| |||||
|
Ja man kāds vēl pajautās, cik tālu esmu ticis ar mg darbu skriešu uz kapiem, uz pokaiņiem, vells zin kur vēl un uzlikšu tādu porču, ko pats Romas pāvesta privātais eksorcists nenoņems. Tā ja.
|
|||||
| |||||
|
Laikam būšu nedaudz pārlasījies veco Mišelu F. un par daudz aizdomājies par kādiem mistiskiem efīriskas eksistences tradējumiem, kuru jēga diez vai meklējama viņu pašu eksistencē. Drīzāk gan tajā, ko mēs saprotam ar viņu pašpāstāvēšanas nozīmīgumu. Kopš aizlaikos nolādējamās renesanses, kur smirdīgākais no zemes dzīvniekiem nostājās visa centrā, cilvēks transcendentu institucionālu pārvaldību aizstāja pats ar sevi. Vai ir palikuši neatbildēti jautājumi? Nē, viss ir atbildēts. Viss sajusts, visam ir noticēts. Atliek dzīvot. Ar pārpasaulīgu gaismu izstarot nākotnes refleksijas pagājības kontekstā.
|
|||||
| |
|
Tikai dažas pērles no Mārča pārpilnības raga
mauzins Mārcis Auziņš Izrādās ka sēņot var arī tepat Uzvaras parkā. Es taču nekļūdos? Tā ir apšu beka? http://twitpic.com/2guvyj 21 Aug Favorite Retweet Reply mauzins Mārcis Auziņš mauzins Mārcis Auziņš mauzins Mārcis Auziņš |
|
| |
|
šovakar gribētos uzšmorēt kaut ko gardīgu. tikai nav kur un, ko tad es viens pats tā šmorēšos. jāiet uz maķīti. |
|
| |||
|
Mēs katrs aiz sevis varam atstāt trīs lietas: darbus, atmiņas un bērnus. Man spīd atstāt tikai šos te: 
|
|||
| |||
|
mežs ievārījumā uz alma mater sliekšņa
Ziniet, kas man visvairāk pietrūkst no dzīvošanas Rīgā? Tās fantastiskās šādu dienu sajūtas, kad ārā ir vēss, spīd saule un es ar piparmētru tējas krūzi, ābolu ievārījumu un klaviermūziku varu vienatnē vai kopā ar kādu sev tuvu cilvēku ieslēgties četrās sienās hāpsalas vai klusajā ielā pieplakt pie loga un nerunājot, raudzīties laukā līdz satumšanai. Vienkārši nesteidzīgi vērot kā paiet laiks, aizskrien mirkļi un es esmu ārpus laiktelpas, nenovecojot un nedomājot par rītdienu. Šodien ir nedaudz līdzīgi un es baidos. Baidos no sajūtas, kas atkal varētu uzmākties. Tomēr šodien saņēmu drosmi un klausos mūziku, kuru neesmu klausījies vairāk kā gadu. Vakarnakt pamodos no saviem kliedzieniem, redzot nāvi, man nāve ir spilgti vizualizējama parādība, tad atkal aizmigu un pamodos no tā, ka histēriski skaitīju tēvreizi. Noskaitīju līdz galam un pamodos tikai no rīta. Ja man kāds ļautu izvēlēties, iekāpjot laika mašīnā, kurus savas dzīves notikumus es gribētu izmainīt, tad es izmainītu vien dažus, kas man šobrīd šķiet nozīmīgi tādā vai citā jēgā un izpausmē. Ar K. kādu laiku atpakaļ (labi, diezgan pasen) runājām, ka alma mater ir mūsu stiprā pils, kur patverties, kur meklēt glābiņu un kas nekad nepazudīs. Vēl salīdzinoši nesen es tā arī domāju, taču tagad man liekas, ka šis cietoksnis ir sabrucis un tur pat nevajag meklēt kādu mistisku ārējo ienaidnieku, kopš laikiem, kad daži labi ļaudis to ir padarījuši par savu privātbiznesu alma mater sāka brukt kā Dāvida templis un šobrīd tas, ko redzam tik tiešām atgādina tikai raudu mūri. Kāpēc par to runāju? Tādēļ, ka šobrīd ir aizvadīta pēdējā sesija un man ir atlicis tikai aizstāvēt mastera darbu zinātņu nozarē, kuru es nestudēju. Vismaz šobrīd nestudēju. Šo divu gadu laikā ir nācies pārliecināties, ka alma mater līdz zinātnei (vismaz humanitārajā jomā, un domājams arī sociālajā) ir kā govij līdz Bekingemas pilij. Nedēļa, kas būs jāpavada prom no šejienes, būs pietiekams laiks, lai saprastu, ko darīt tālāk. Es pat nezinu vai esmu ieberzies pēc pilnas programmas. Es pat nezinu, ko jūtu, taču zinu, ka spēju just. Tomēr ceturtdiena izmainīja ļoti daudz ko un es zinu, ko es gribētu pilnīgi noteikti, taču nezinu, cik tas vispār ir realizējams. Varbūt ir cilvēki, kuriem vispār nav lemts būt tā pa īstam laimīgiem? Un šī laimes sajūta ir jāsalasa kā rasas lāses? Iespējams, uz to īsto laimi ir atļauts palūkoties tikai caur atslēgas caurumu, pa puspavērtu durvju šķirbu un tad kāds atkal to aizcērt ciet. Un tas viss tikai tāpēc, lai tu, cilvēk, apzinātos, ka laime eksistē, taču ar to arī viss beidzas. Tikai ar apziņu, ka zini, nevis apzinies un sajūti. http://www.youtube.com/watch?v=jCSe66pW
|
|||
| |||
|
Tikko pamodos meža vidū. Ir kaut kāda ļoti dīvaina un sirreāla sajūta - pamosties, visapkārt kā izbadējušos vilku bars, atņirgtiem zobiem, gaudo vējš, kūstošais sniegs kā neizdevusies pirmā nakts. Lēni kuras uguns un siltums kā inde no čūskas piepilda māju, krūzītē kafija melna kā nakts Ziloņkaula krastā. Un es šodien esmu banāls. Neko citu kā Leonardu Koenu, koverus no ATU un Instrumentus, nespēju paklausīties, ja nu vienīgi... Reizēm jau šķiet, ka tūlīt, tepat aiz stūra atnāks laime, sagrābs aiz rokas un teiks "Te nu es esmu". Taču tad, kad esi ticis līdz tam stūrim, kur ap stūri vajadzētu tai laimei būt, redzi tikai to ka sēž šķitums un no saplēsta Kuzņecova dzer ķimeņu tēju ar šņabi un iesmej par naivumu. Tad izdzirdu klusu šņukstu un eju lūkot, jā, tur ir tā mana laime, sēž baltās biksiņās peļķes vidū, apjukusi, grib būt tāda pate liela laime kā citas, taču nezina ko grib no citiem. Un tā viņa tur sēž peļķes vidu, uzdzied "Apēst Tevi" un kad pienāk vakara krēsla, ierauj šampi no bohēmijas kristāla un mēģina sagaidīt nākamo rītu. Tā laime drīzāk ir kā skursteņa bērns Bleika laikos. Mežs ienāk sētā. Ne tikai. Mežs ienāk arī domās un darbos. Tas ir bridis, kad domu kļūst tik daudz, kad pamežu no tīraudzes grūti atšķirt un allažiņ vienīgais, ko var pasākt ir ņemt rokās labi lielu pļaujamo un iet svēpēt mežā. Nopļaut dvēseli, pakārt to Semiramīdas augstumos un nolikt sirdi pokaiņos zem akmeņa. Vai varbūt kāda pakšķī pie 7.auditorijas virs Saktas. Runājot par saktu, vai esiet kādreiz redzejusi to spraužam bikšu pogas vietā? TBC eju pēc cigaretēm. Kalējs ir skaists - http://www.swedbankkoris.lv/main.php?it
|
|||
angry