mēs ar GBF abi mīlam fotošopu un es viņu mīlu par šo

apskatījos ryanair biļešu cenas, domāju, ka jābrauc uz Latviju uz Positivusu un tad palikt uz nenoteiktu laiku, teiksim tā, pārbraukt mājās ar visām pekelēm. man pat ir uzspļaut uz visiem īrijas bezdarbnieka pabalstiem, kurus es varētu te saņemt, bet kuri visdrīzāk mani padarītu nelaimīgu.

es sūdzos savam GBF par to, ka pēc turcijas esmu resna.
viņš man atbild - look, we're fat and we're happy. now we're back to eating white man's food, soon we'll be miserable and skinny.

Tā kā es te vairs gandrīz neko nerakstu, jo nav intereses, es varētu te sākt pierakstīt sava GBF izteicienus, lai neaizmirstas. Sākšu ar šito

I don't like listening to Adele. It's like somebody is masturbating all over you when you want to be penetrated.

vienīgā lieta, kas man nepietrūkst no stambulas, ir smogs. No smoga man izkalta kakls un es sažuvu mazā rozīnītē.
esot prom, nepalika vieglāk ar nākotnes paredzējumiem, tomēr sapratu, ka pietrūkst man lielpilsētas. palikt mazpilsētā vairs nav iespējams, man nāk vēmiens, krata drebuļi, pati sev riebjos, iedomājoties par dzīvi golvejā. es visdrīzāk ka pārcelšos uz londonu. vai tomēr rīgu. vēl nezinu. ļoti negribu palikt īrijā, te ir depresīvi, vismaz man.
varbūt tomēr vēl dublina, ja nu kas, ja atrastos kāds labs piedāvājums, bet iekšēji ceru, ka nē. protams, ka man ir bail, kuram tad patīk pārcelties. ko es darīšu ar tiem drēbju kalniem, grāmatām, fotogrāfijām un mazajiem nieciņiem. viņiem visiem taču jābrauc man līdzi.

vēl es esmu sarunājusi 4 biļetes uz Can Bonomo koncertu, viņš šogad pārstāvēs Turciju Eirovīzijā. nu jūs saprotiet, es šeit esmu kopā ar 2 gejiem, mēs vienkārši nevaram neiet. un Bonomo PR ir mana kolēģa māsīca. vismaz viens labums no šīs prakses ir bezmaksas ieejas uz kultūras pasākumiem.

es varbūt šeit šajā praksē arī neko nedaru. ko gan es varētu darīt TV kultūras ziņu nodaļā, nezinot valodu. man neinteresē žurnālistikas aspekti, man riebjas žurnālistika, es nekad negribētu būt žurnāliste. Es gribēju sēdēt montāžas telpā, es gribēju redzēt, kā viņi ņemas ar after effects, es gribēju sekot kamerām, bet tas viss bija tik nepārdomāts, neviens šeit nezināja, ka mēs te būsim līdz pat brīdim, kad mūs te iemeta ar viņiem vienā telpā. mēs sēžam viņiem uz kakla, tas ir skaidrs.

es varbūt šeit neko nedaru, toties es dibinu kaut kādus sakarus. ar filmu festivāla PR, piemēram. es dabūju brīvbiļetes uz stambulas kino festivāla filmām, es aizgāju uz festivāla atklāšanu, es tur stāvēju un skatījos, kā visi šie man nezināmies turku aktieri un aktrises glauni slīdēja pa sarkano paklāju. cik kurš no viņiem kruts, varēja noprast no fotogrāfu uzvedības.

sestdien es biju uz britu režisora Terensa Deivisa meistarklasi, pirms 2 mēnešiem es redzēju viņa pēdējo filmu "The Deep Blue Sea", kas man patika un nepatika, es ar to filmu identificējos un pēc tam 2 dienas negribēju ne ar vienu runāt. Tā meistarklase bija par brīvu, es tur aizgāju un satiku savus kolēģus, es nezināju, ka viņi tur būs, bet pēc tam es gāju viņiem līdzi skatīties, kā viņi intervē Deivisu un intervijas laikā salūza krēsls, uz kura Deiviss sēdēja. Tas viss bija kaut kā pārāk nopietni, Deivisam bija laba humorizjūta, bet neviens par viņi jokiem nesmējās, tā noteikti bija kultūras un valodas barjera.

paaugstinātas temperatūras mākonī steidzos uz tramvaju pa Istiklal Caddesi un kaut kā apstājos pie viena hipiju veikala. Murats ar mani runāja gan angliski, gan krieviski, viņš man rādīja visas savas smukākās kleitas. Kad es uzvilku vienu, viņš paņēma manas matu šķipsnas, kas bija izirušas no sprādzes un teica, ka man vajagot sakārtot matus. Kāpēc tev ir izspūruši mati, viņš man teica, bet es saprotu, ir jau vēls. Ko tu šovakar dari?

Bija bez piecpadsmit 12. Es gāju uz viesnīcu izgulēt temperatūru.

Viņš iesēdināja mani mīkstajā krēslā un no pagraba atnesa radiatoru, lai man nebūtu auksti. Mums pienesa tēju un mēs dzērām un runājām.

Man nepatīk turki, Murats teica. Mēs esam mežoņi, arī es. Eiropieši kaut kā māk konfliktus atrisināt ar vārdiem, bet mēs parādām zobus, kā vilki.

Es teicu, ka mans pēdējais tramvajs atiet pēc 15 minūtēm. Tev ir jāiet, viņš atbildēja, es negribu par tevi uztraukties, bet atnāc vēl.

Memnum oldum. Ben de. un tā mēs atvadījāmies.

viņi visi grib ar mani iet uz grand bazāru, bet neviens negrib savstarpēji ar citiem, viņi pa kluso nāk pie manis un saka, ka davai ejam, bet kad es saku, ka citi jau arī man to pašu saka, sāk besīties, ka citiem arī jānāk ar mums. un kāpēc neviens negrib iet pa vienam? es gribu iet viena, bet nevaru aizmukt.

i'm a mean girl. piedzīvoju vienu no tiem neveiklajiem momentiem, kad izlikos, ka neko nedzirdu. maikijs II, kurš mani drausmīgi tracina, klauvēja pie manas istabas druvīm, bet mani geju draugi bija mani pametuši, es sapratu, ka negribu viņu satikt vienatnē un izlikos par beigtu. es dzirdēju, kā viņš tur aiz durvīm stāvēja un elpoja. man tikmēr uz datora gāja 60 sekunžu jūtuba video, kura skaņa ātri vien beidzās. viņš klauvēja otrreiz, man bija bail pakustēties, lai viņš nedzird, ka esmu istabā. gan jau ka viņš zināja, ka esmu istabā. viņš man atsūtīja sms, ka viņa maisiņš palika mūsu istabā, bet bija jau par vēlu, es pārāk ilgi biju izlikusies, ka manis te nav. gan jau ka pateikšu, ka biju iemigusi.
es vienkārši nespēju viņu vienatnē izturēt, man viņš tik šausmīgi kaitina, ka man nāk vēmiens no domas, ka viņš mani pirms pusgada interesēja. visvairāk man riebjas viņa dabiskā ķermeņa smarža, man riebjas, ka viņš var klepot, neaizklājot muti, vienreiz viņš uzklepoja manam gaļas gabaliņam, kurš bija uzdurts uz dakšas. man riebjas arī tas, ka tad, ja es viņam apsēžos blakus, viņš uzliek savu galvu man uz pleciem, bet es savaldos un esmu pieklājīga. nevaru ciest viņa bezmugurkaulnieka būtību.

lūk, viņš klauvē atkal. es jūtos tik ļauna, bet labāk es esmu ļauna, nekā riskēju tikt ievilkta kaut kādās garlaicīgās sarunās pret pašas gribu, es viņu spēju paciest tikai lielās kompānijās, gan jau ka to maisiņu viņš atstāja speciāli, un ne pirmo reizi, paskatījos - tur iekšā cepumi un banāni, gan jau pārdzīvos.

man ir bail skaļi rakstīt, ja nu viņš izdzird klavieres klaboņu, šitajā viesnīcā nav iespējams noslēpt nevienu skaņu. nevaru saprast, tas ir viņš, vai mans kaimiņš, kurš aiz durvīm elpo.

uz divām stundām atslēdzos no ārpasaules. dators sāka rūkt no pārkaršanas, izslēdzu. uzvilku savas hipijbikses un padarbojos ar jogu, relaksācijas posmā iemigu uz grīdas, šķiet, ka palīdzēja, jūtos nedaudz žirgtāka. aizgāju apēdu brokoļu-zirņu zupas pārpalikumu un pa fikso uztaisīju gvakamoli. Tagad graužu tumšo šokolādi ar riekstiem, enerģija pamazām atgriežas.

vai var nomirt no pārslodzes? es labāk negūglēšu

vakar uzzināju, ka 3 nedēļu prakse man būs turku CNN, tas ir, ja es līdz tam izdzīvošu. Palikušas nepilnas divas nedēļas un es esmu iegrimusi fotošopa, ADR projektu un montāžas pasaulē, un ja visas šīs tehniskās lietas mani pavelk, tad tam visam pa virsu man ir jāraksta nevienam nevajadzīga dokumentācija (t.i., vajadzīga pasniedzējiem un external examiners, bet realitātē pilnīga liekvārdība).

šitādos tempos strādājot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka pēc 20 gadiem es sasniegšu ģenialitātes kalngalus, ja nenovirzīšos no ceļa un nepaspēšu nogrimt kaut kādā kokaīna šņaucēju padibenī. Es esmu šausmīgi paškritiska un apzinos to, cik daudz vietas ir izaugsmei, bet man ir aizdomas, ka Latvijā es sen būtu atmetusi visam ar roku nesaudzējošu kritiķu ietekmē.

turpinot no sērijas, kas notiek šajā pilsētā, kurā es dzīvoju, tātad šonedēļ mums ir RAG week, kas tradicionāli agrāk nozīmēja Raise and Give (vai arī citā versijā Raise a Grand), kurā studenti vāca naudu dažādiem labdarības mērķiem. Pēdējos gados Rag week ir kļuvusi par studentu nodzeršanās pasākumu. 

Beidzot noskatījos Clockwork Orange, pirms skatīšanās man nezkāpēc likās, ka nepatiks, bet patika un kā vēl. Skatoties visas tās seksuāli vardarbīgās ainas mani pārņēma tā pati uzbudinošā sajūta, kā lasot de Sada Justīnes nedienas.

Es jums saku, es esmu tā kaķu vecene aseksuālajās jogas pozās un es miršu no milzu dzimumlocekļa trieciena, cerams gan, ka ne sejā. Es slepus tīksminos par rupjību un vulgaritāti, bet tā ir tikai viena no manām sejām.

raudāšana tikai rada krunkas ap acīm un sirmus matus, un man pārāk patīk šī paštīksmināšanās, kur krunkām un sirmumam nav vietas. esmu sekla, es zinu, bet tad kad sievietei 30 gados nav bērnu un stabila vīrieša pie sāniem, tad skaistums ir vienīgais veids kā saglabāt vieglumu dzīvē.

vakar vienīgais valentīndienas apsveikums, kuru saņēmu, bija no jogas pasniedzējas, kura nodarbības beigās atzinās, ka jutusies depresīva visā šīs v.dienas sakarā un uztaisījusi visiem kartītes ar citādu mīlestību.

manējā bija rakstīts - what hurts you, blesses you.

tas lieliski sasaucas ar to, ko man teica viens paziņa, lifecouch, kuru pirms pāris nedēļām nakts vidū es ieraudzīju čurājam ielas stūrī un kurš mani pēc tam pavadīja uz mājām. "I love when a guy hurts my ego", viņš teica pēc tam, kad es sūdzējos par m. "It means that he's worthy of me".

Tiešām? tiešām? es neticu, ka citi labrpātīgi izbauda šo mazohismu un raudāšanu pa kaktiem. tā ir vājuma pazīme, arī manējā. nespēja no tā visa tikt prom.