vienīgā lieta, kas man nepietrūkst no stambulas, ir smogs. No smoga man izkalta kakls un es sažuvu mazā rozīnītē.
esot prom, nepalika vieglāk ar nākotnes paredzējumiem, tomēr sapratu, ka pietrūkst man lielpilsētas. palikt mazpilsētā vairs nav iespējams, man nāk vēmiens, krata drebuļi, pati sev riebjos, iedomājoties par dzīvi golvejā. es visdrīzāk ka pārcelšos uz londonu. vai tomēr rīgu. vēl nezinu. ļoti negribu palikt īrijā, te ir depresīvi, vismaz man.
varbūt tomēr vēl dublina, ja nu kas, ja atrastos kāds labs piedāvājums, bet iekšēji ceru, ka nē. protams, ka man ir bail, kuram tad patīk pārcelties. ko es darīšu ar tiem drēbju kalniem, grāmatām, fotogrāfijām un mazajiem nieciņiem. viņiem visiem taču jābrauc man līdzi.