Vakar ap desmitiem Vērmaņparka centrā zem kāda liela koka viņi baudīja priekus. Klaidonis un klaidone. Viņš gluži kā miris gulēja koka ēnā, kamēr viņas galva cilājās uz augšu un leju pie viņa bikšu priekšas. Viņa pat neizskatījās pārāk noskrandusi, viņas seju gan es nemanīju. Viņi tur tā pavisam neitrāli, gandrīz nemanāmi, no tālumā izskatījās kā parasts pāris, kas laiski izlaidies zālītē.

Nē.

Patiesībā es gribēju rakstīt tā.

Vakar vakarā parka pašā centrā bomzene atsūkāja bomzim. Ahujeļi vispār, vēl tak bērni apkārt staigā, un vispār, es ceru, ka viņš viņu pēc tam arī izdračīja.