klaiņoju pa ielu ar domu, ka īslaicīga dzīvošana svešā vidē kaut kur patālu no ierastās vides ir sevis mocīšana. Ne jau tādēļ, ka grūti dzīvot kaut kur prom, bet tādēļ, ka būs jāatgriežas ierastajā vidē un tur tālu sastaptie cilvēki būs jāpamet un kādi 98% no viņiem arī nekad netiks satikti.
pirms gada novīpsnāju, cik viegli gan dažs labs atvadās: nekādu skumju, nekādu nopūtu "ak, cik žēl, ka tu brauc prom", vienkāršāk ir pateikt "see you later", lai gan nebūs nekāds later. Varbūt tāda ilūzija, ka varēsi tos cilvēkus vēl satikt, ir vislabākā pieeja dzīvei?
To visu rakstu tikai tāpēc, ka nu ir atkal uznākusi vēlme doties prom. Un tagad arī esmu iemācījusies nepārdzīvot prombraukšanas brīžus.