man arī pārāk bieži liekas, ka nekas neinteresē. bet nu labi, es sēžu savā akadēmijā, brīžiem pat aizrautīgi mācos un nemūžam neiedomātos izstāties, jo nu akadēmija ir un paliek mana dārgā akadēmija.
bet tev taču ir normāls darbs (tikai man nav ne jausmas kur un par ko tu strādā), kaut kādi grādi tač arī vai ne? kur tu ellē ratā to vācu filoloģiju liksi?

viss man ir normāls, nu kā jau standartcilvēkiem pienākas, nekas pārlieku aizrautīgs, rutīna un tādas lietas, taču esmu apmierināta, darbā stresa nav, kolēģi jauki, visādi bonusi. lai gan tas viss nesakrīt ar kaut kādiem maniem sapņiem un mazā klaidoņa dvēseli, esmu kaut kā labi iestrēgusi un jūtos diezgan pašpietiekama.
bet vācu filoloģija, tas tak būtu jauki, es beidzot kārtīgi to valodu apgūtu un varētu lasīt grāmatas vācu valodā :) redz, pirms gadiem 5, kad izvēlējos studijas, es arī domāju - kur es to un to likšu, par ko es pēc tam varēšu strādāt, ja būšu beigusi. tagad mani tas īpaši neinteresē, kur es varēšu to pielietot. gribas kaut ko priekš sevis vienkārši. kaut ko, kas varētu interesēt. un valodas man patīk.