kādu stundu nīcināju ārā vecas atmiņas, visu vēlreiz pārlasīju, šausminājos pati par sevi, par citiem, par to, ka viss bija patiesībā pavisam, pavisam savādāk un to, ka tas zināms tikai tagad, ne gadu iepriekš. agrāk gribēju to visu pataupīt, lai ir kur iemest acis, bet man palika nelabi no tām domām, jo tās domas es jau sen esmu saritinājusi kamolītī un pametusi kaut kur pie Daugavas pirms salu tilta.

vēl trash mapē stāv un vēl var visu atgriezt, nospied, nospied podziņu. ti že dura, dura, dura, tāpat kā tas kucēns, kurš izskrēja uz ielas un meitene kliedza - Lara, Lara, Lara verņis, jo tuvāk bija mašīnas, jo histēriskāk viņa kliedz, jo tramīgāks palika kucēns un jo tālāk atkāpās no ietves. es gāju un domāju, vai kļūšu par kādas traģēdijas liecinieci, bet nekļuvu. mašīna apstājās un meitene izskrēja uz ielas, sagrāba kucēnu, sadeva viņam pa dibenu, drebošām rokām apkampa un asarām acīs atkārtoja, Lara, kakaja ti dura.
ā, es atkal novērsos no tēmas, jā, tukši, tukši solījumi, par to es šodien lasīju, bet kam man glabāt tukšus solījumus, kuriem kādreiz ticēju? un izrādās, ka es taču bija kļuvusi tik uzbāzīga, lai gan visu laiku atkārtoju, ka es tāda neesmu. var jau būt, ka iztrūkst fragmentu, kuros es tik tiešām tāda neesmu, var jau būt. bet vienu lietu izturēju godam, tik to vienu lietu.

tūlīt spiedīsim podziņu, tas, kas paliks pāri, paliks man šeit, nevis tur. tur man to vairs nevajag.