Viņš vairs gandrīz nedzird, trīcošām rokām pārbīda priekšmetus uz sava galda, tomēr enerģijas viņam vēl pietiek. Viņš ir tik laimīgs, kad es atbraucu ciemos, viņš to nesaka skaļi, bet to var izlasīt viņa acīs un saklausīt balsī.

Mēs bieži klusējam. Ne jau tādēļ, ka mums nav ko teikt, vienkārši dialogs nesanāk, jo viņš knapi spēj mani saklausīt, tad viņš iet meklēt savu dzirdes aparātu, bet pēcāk lādēdamies liek to nost uz galda, jo tas skaņas pārraida ne tā kā viņam gribētos.

Savā absolūtajā lietu haosā viņš orientējas perfekti. Dienas laikā viņš ir paspējis man parādīt padsmit grāmatu par mākslu. Un tad viņš stāsta un stāsta...

Un man par prieku viņš ir nopircis plātsmaizi un vāra tēju. Iespiež rokā man mandarīnu.
-Dādiņ, šitā grāmata paliks tev, kad manis nebūs, un šī arī, - viņš saka.

Un viņš atkal gaidīs mani ciemos.