es varētu uz mēnesi ievākties Rīgas centrā, kamēr es neku neesmu aizbraukusi, kamēr vēl Ziepniekkalna dzīvoklis nav gatavs, kamēr es te pie vecākiem guļu uz raskladuškas, bet visa tā mana neizlēmība un nākotnes neziņa attur. Un mamma arī ļečī ar to savu - kas tev naudas par daudz, ka vajag tērēties, ka te pie mums var gulēt un ēst par brīvu.
Man liekas, ka dzīve pie vecākiem agri vai vēlu noved pie apātijas, līdz pat tādai stadijai, ka es varētu iekūņoties un gaidīt pavasari. nē, šī vispār ir pirmā reize, kad es spēju normāli sadzīvot ar mammu, jo viņa visu savu enerģiju izliek strīdos ar tēvu, bet dzīve šeit nerada nekādu vēlmi attīstīties, jo nav jau kam. ja tevi baro un iedod jumtu virs galvas, tad var pārstāt domāt. tas ir drausmīgi. man ir šausmīgi bail no tādas dzīves, kurā es neko nedaru. un vēl no tādas, kurā man nav savas privātās telpas. ja es smēķētu, es noteikti regulāri ieslēgtos vannas istabā un 2 stundas sēdētu vannā ar cigareti. es vispār ļoti bieži sevi vizualizēju ar cigareti vai tā ap 80 ar pīpi zobos pie kamīna. stulbā kino estētika.