Es dažreiz smoku nost, un ikviens pieskāriens manam kaklam rada sajūtu, ka man trūkst elpas. Man dažreiz bail likt šalli ap kaklu, jo viņa vienmēr savelkas par ciešu, un tad es rauju vaļā, jo acīs jau izspiedušās asaras. Tāpat es nevaru normāli iemigt, jo guļot uz vēdera, spilvens spiežas manā kaklā un es nevaru paelpot. Tā noteikti ir bērnības trauma. Varbūt man vajag ar kādu par to parunāt? :)
Nē, tas no kaimiņu Romkas, kas reiz man skrēja pakaļ un pa jokam mani žņaudza. Tomēr no tā man vieglāk nepaliek, jo manas kakla fobijas nemazinās no tās apziņas vien, ka mani neviens tagad nežņaudz.
Lūdzu, dodiet man vairāk gaisa un palīdziet elpot. Citādi atradīsies reiz mani kaut kur nosmakušu stūrī un varēsiet žēlot, kad vairs nebūs ko žēlot.