mani sauc hellcat, un man bija grūta bērnība. dzīvoju es putnu fabrikas pakājē un diendienā elpoju degošu vistu līķu smārdu. pie mājas mums tecēja sūdupīte, kurā regulāri mērcējās izplūkātās spalvas, bet es domāju, ka tādai jābūt ikkatrai normālai upei. arī pie smārda es biju pieradusi, jo nezināju, ka citur smaržo savādāk.
mani vecāki bija kārtīgi strādnieki. mamma - īsta kolhozniece, tēvs - putnu fabrikas vistu barotājs. Viņš pa kluso čiepa vistas un tirgoja kaimiņiem.
Leļļu man nebija. Es nemaz nezināju, kas ir lelles, toties es spēlējos ar beigtām vistām. Manu mīļāko vistu sauca Mollija, jo viņa bija tāda mollīga, toties visskaistākā no visām. Mums bija ideāla ģimene, jo pret savām vistām es izturējos kā laba māte, ikvakaru liku viņas gulēt un apsedzu ar vecu deķi. Reiz ļoti raudāju, kad māte pateica, ka manas lelles sākušas smirdēt un pa kluso aiznesa tās suņiem uz apēšanu. Vēlāk es arī uzzināju, ka tēvs bieži pa kluso samainīja smirdīgās vistas pret jaunām, bet es tad vēl nesapratu, jo viņas visas izskatījās tik vienādas, ka atšķirību bija grūti pamanīt.
Tīņa gados ar šausmām sapratu, ka esmu kanibāle, jo spēlēšanās man vairs neinteresēja, bet vistas makten labi garšoja. Tātad es apēdu savus potenciālos bērnus. Un kanibālisms manī mājo joprojām. Tāpēc tagad sirgstu no neirozēm.