15 March 2004 @ 04:24 pm
sacensību gars un tā sekas  
vakar mums radās loģisks skaidrojums, kādēļ austrumeiropietes parasti dažādās sacīkstēs tādos sporta veidos kā vingrošana, sporta dejas, slidošana u.c. (tur, kur vajadzīga elastība, lunkanība) ieņem pirmās vietas. Tāpēc, ka viņas tiek dauzītas, mocītas, sistas. Nē, pārāk briesmīgi izklausās. Nu vienkārši nedaudz fiziski spīdzinātas.
Mani mākslas vingrošanā reiz zvetēja ar tievu, garu paločku, tieši sacensību dienā, jo nevarēju kāju tik augstu pacelt, kā vajadzēja. Manu draudzeni nedaudz sita ar resnāku nūjiņu, jo viņa negribēja pienācīgi noliekties. švīkas uz mana miesas saglabājās kādu nedēļu.
Tad vēl visas tās spīdzināšanas un kāju laušanas. mans "mīļākais" vingrinājums - cipļonok tabaka. meitenes koda trenerēm rokās, rāva nost bikses, ko tik visu no sāpēm otram neizdarīsi.
Bet es ļoti šaubos, ka ar tik drakoniskām metodēm tiek trenētas meitenes pasaules attīstītākajās valstīs. Ja reiz pat Skandināvijā bērns vecākus var iesūdzēt par rokas pacelšanu un bērnam būs taisnība, diezvai tādā valstī kāds treneris atļautos nodarīt fiziskus pāridarījumus svešiem bērniem.
Pirmās vietas prasa upurus.
 
 
( Post a new comment )
[info]teeja on March 16th, 2004 - 12:50 am
zini, austrumu u.c. cīņās džekus moka vēl vairāk...liek trenēties kamēr krīt, ja pļāpā tad liek atspiesties un paši ar kāju sper pa muguru, citi arī naturāli sit.
bet zini kāds tur ārzemēs viņiem vispār līmenis ar visu to humāno attieksmi? bērni lepojas, ka viņiem jau 5 gadus ir klavierskolotājs, bet spēlē tā, kā šeit pēc pusgada paviršas mācīšanās mūzikas skolā. es nedomāju, ka bērnus var kaut kā motivēt bez iebaidīšanas. vienīgais, jā, komandu sportiem gan viņiem tur augsts līmenis bērniem...jo tur baigais bara instinkts, grupā motivēt ir vieglāk.
(Reply) (Link)