Turpinu ar saviem vīkenda varoņdarbiem.
Kamēr vēl ciemojos pie vecākiem, zvana man dzīvokļa biedrene Līga un paziņo, ka ir izsitusi korķus mūsu abu istabām, ko lai tagad dara. Dodos pie tēva un viņš man nolasa īsu lekciju par tēmu elektrība jeb kā nomainīt korķus. Apbruņojusies ar vienu vecu kaut kur mājās atrastu korķi, dodos uz Rīgu.
Ierodos - istabā patīkama sveču gaisma, virtuvē elektirskā. Tā, eju pie elektrības kastes. Atveru vaļā, bet tur tik daudz visādu korķu, nu kā lai zina, kuri ir mūsējie? Tētis teica, lai pagrozu vienu un otru un paeksperimentēju. Tad, kad virtuvē nodzisīs gaisma, tad zināšu, ka blakusstāvošais ir īstais, kurš jānomaina. Sāku vienu grozīt, nekas nenotiek.
Līga uzsauc: "Tu tik neatslēdz Ņinas tantei elektrību!" Bet kā lai es zinu, kuri ir Ņinas tantes un kuri mūsējie korķi. Tas nekas, ķeros klāt pie blakusesošā korķa, tas sāk dzirksteļot. Līga no dzīvokļa man uzsauc, ka virtuvē gaisma sāk raustīties. Ahā, tātad tas ir īstais mūsējais korķis. Kā tik skaros klāt, tā atkal dzirksteļo. Tieku pierunāta mest visu pie malas, vai tad mēs vienu vakaru nevaram tumsā nodzīvot? Nu labi, dodos iekšā dzīvoklī, bet izrādās, ka nu vairs gaismas nav arī atlikušajā dzīvokļa daļā.
Zvanu tētim: "Tēti, tēti, mums tagad vairs nekur nav gaismas! Ko lai mēs tagad darām?"
Jā, grūši divām meitenēm bez vīrieša zelta rokām...
Kamēr vēl ciemojos pie vecākiem, zvana man dzīvokļa biedrene Līga un paziņo, ka ir izsitusi korķus mūsu abu istabām, ko lai tagad dara. Dodos pie tēva un viņš man nolasa īsu lekciju par tēmu elektrība jeb kā nomainīt korķus. Apbruņojusies ar vienu vecu kaut kur mājās atrastu korķi, dodos uz Rīgu.
Ierodos - istabā patīkama sveču gaisma, virtuvē elektirskā. Tā, eju pie elektrības kastes. Atveru vaļā, bet tur tik daudz visādu korķu, nu kā lai zina, kuri ir mūsējie? Tētis teica, lai pagrozu vienu un otru un paeksperimentēju. Tad, kad virtuvē nodzisīs gaisma, tad zināšu, ka blakusstāvošais ir īstais, kurš jānomaina. Sāku vienu grozīt, nekas nenotiek.
Līga uzsauc: "Tu tik neatslēdz Ņinas tantei elektrību!" Bet kā lai es zinu, kuri ir Ņinas tantes un kuri mūsējie korķi. Tas nekas, ķeros klāt pie blakusesošā korķa, tas sāk dzirksteļot. Līga no dzīvokļa man uzsauc, ka virtuvē gaisma sāk raustīties. Ahā, tātad tas ir īstais mūsējais korķis. Kā tik skaros klāt, tā atkal dzirksteļo. Tieku pierunāta mest visu pie malas, vai tad mēs vienu vakaru nevaram tumsā nodzīvot? Nu labi, dodos iekšā dzīvoklī, bet izrādās, ka nu vairs gaismas nav arī atlikušajā dzīvokļa daļā.
Zvanu tētim: "Tēti, tēti, mums tagad vairs nekur nav gaismas! Ko lai mēs tagad darām?"
Jā, grūši divām meitenēm bez vīrieša zelta rokām...
4 comments | Leave a comment