pēc pēdējā ieraksta man pieleca, ka es esmu nedaudz kļuvusi par tādu cilvēku, kurš man pašai nedaudz krīt uz nerviem, man ir parādījušies kaut kādi viedokļi, kurus pirms gada es gan jau ka būtu paturējusi pie sevis un pirms trijiem gadiem man tādu vispār nebūtu.
protams, ar to uz nerviem krišanu ir tā, ka krīt uz nerviem tikai tie, ar kuriem nesakrīt viedokļi, tā ka krišana sev pašai uz nerviem par laimi atkrīt.
bet tas laikam ir tas vecuma briedums, kad tev pašam savi spriedumi sāk šķist no svara un tavam gadu skaitlim katru reizi palielinoties, tev šķiet, ka visi tevi tagad vairāk cienīs.

pabiju dažās grāmatnīcās un secināju, ka esmu bijusi netaisna pret nelaiķi Vonnegūtu. jā, viņu šeit nezina tik daudz, bet grāmatnīcās viņš ir atrodams.
1) pa brīvdienām pabiju Dundalkā (uz ziemeļiem virs dublinas), Dundalkas vietējā Hughes&Hughes grāmatnīcā pati ieraudzīt plauktos nespēju, pēc aptaujāšanas džeks uzreiz pateica, ka viņiem ir Lopkautuve Nr5. gājām meklēt, atradām pie Classics, tas arī iemesls, kāpēc nevarēju atrast normālās daiļliteratūras plauktos.
2) Golvejas Eason grāmatnīcā uz galvenās ielas pat bez īpašas meklēšanas ieraudzīju Kaķa šūpuli, divi eksepmlāri plauktā, pat nevis ar muguriņām, bet ievietoti plauktā, reklamējot vāka priekšpusi.
3) Charlie Byrnes superīgākajā grāmatu veikalā, kurā tirgo daudzas lietotas grāmatas, ārpus tirāžas grāmatas un daudzas nocenotas grāmatas, pati atrast neko nevarēju, bet meitene no kaut kurienes izgrāba cilvēku bez valsts un cita meitene teica, ka viņiem tikko ienākušās Lopkautuves Nr5 un rekomendēja izlasīt.

ja ne parastie iedzīvotāji, tad vismaz grāmatveikalu darbinieki. bet viņiem taču noteikti tāpat viss ir jāzina par preci, ko tirgo