man bail no bāliem cilvēkiem, kam saule neķeras klāt. nē, no tādiem sārtiem, nedaudz apdegušiem gan nē, jo var redzēt, ka viņi nabadziņi tai saulē par ilgu stāvējuši un tagad mokās un cieš. bet no tādiem, kas slēpjas no saules. man liekas, viņi dzīvo tumšos pagrabos, kur ir mitrs un appelējis, tur smaidam nav vietas, tur ir vēss, un virszemē viņi izlien kļūdas pēc.
varbūt tajos pagrabos viņi pa malciņam dzer arsēnu, lai āda nezaudētu viņu aristokrātisko bālumu. no viņiem plūst neredzamas šausmas manā virzienā. man nav ne jausmas, vai citi cilvēki to jūt, bet man ātrāk gribas paiet viņiem garām.

man ir divas galvenās sejas, dažādas, bet ne pretrunīgas, viņas abas lieliski saprotas, viena otru papildina.

viena ir tā yo yo seja, kad es uzvelku bikses ar rāvējiem un jakas ar kapucēm, eju lēkādama pa ielām, karoče iekačāju. cibā tad es rakstu kačājoties, yo yo, savā apziņā esmu šo stilu definējusi kā umpapā umpapā, bet nevis kā šlāgeristiem, bet vienkārši kačājoties. šitā seja man cibā patīk labāk.

otra ir tā jūtelīgā, nē, otru es nemāku aprakstīt, tā ir tāda vientuļā cilvēka seja, kad gribas sēdēt uz palodzes ar plandošā kleitā kūpošu zaļās tējas krūzi pie atvērta loga un raudzīties lietū kaut kur tālumā. šī man arī patīk, tikai dzīvē nevis cibā. mana vientulība pieder man vienai pašai un ar to es nemāku dalīties.