ja labi paraugās apkārt, var redzēt, cik cilvēki ir vientuļi. un nemēģiniet man te iestāstīt, ka jūs jau nu neesat starp tiem. un jo vairāk šķietamo draugu (lasīt - tusējamo biedru), jo vientuļāks cilvēks ir. un tas nav ne slikti, ne labi, tas tā vienkārši ir. un visi kaut kā cenšas sameklēt izeju no savas vientulības, ļaujas pašapmānam, ka ir atraduši vientulības aizvietotājus, bet tas viss ir īstermiņā. un tie citi mirkļi, kad vientuļnieki ir kopā ar citiem vientuļniekiem, ir tikai spraugu aizsmērēšana starp būšanu vienatnē.
kopā lielā barā esot ir vēl lielāka vientulība, nekā vienatnē esot. dažkārt. vientulība zūd tikai divatā vai trijatā. bet tas nav nekas slikts, es atkārtoju, tas nav nekas slikts, ka es jūtos dažkārt tik sasodīti vientuļa. es ļoti bieži jūtos pilnīgi pamesta uz vientuļas salas, nē, bet uz vientuļas salas es nejūtos vientuļa. es jūtos vientuļa lielā ļaužu pūlī.

vislabāk man patīk iet. tagad te nav jāmeklē pārnestā nozīme, viss notiek tiešajā, man vienkārši patīk iet. tad notiek kaut kāda darbība. pat ja ir garlaicīgi, tad var iet uz priekšu un neviens nepamanīs, ka ir garlaicīgi. arī pati nepamanīšu. iet var arī pa vienam, bez blakusgājēja. stāvēt bez blakusstāvētāja ir tā jocīgi, tāpēc labāk ir iet. var arī iet pa apli, bet tikai lai citi nepamana, ka tu ej pa apli, padomās, ka darīt nav ko. nē, faktiski vienalga, ko padomās, galvenais, ka pašai labi no tā, ka var iet, nevis stāvēt uz vietas.

tā. aizmirsīsim vakardienu, tagad ir šodiena, šodien viss notiek savādāk nekā vakar. ar atvieglojumu. da kāds nu tur atvieglojums, bet vismaz nav bezgalīgs klusums.
vispār man joprojām ir netīri nagi pēc tabūna, un to es pamanīju tikai tagad, kad beidzot pievērsu uzmanību arī kam citam.