manuprāt, tā bija lieliska doma pēc divām Baccardi kolas glāzēm lakot kāju nagus.

vispār man liekas nepieklājīgi kinoteātrī ēst, bet vakar es ēdu kartupeļus ar desiņu un man bija kauns.

ir lietas, kuras es nevaru pateikt ne tev, ne arī tev, kur nu vēl tev.
bet es viņas varu izstāstīt tai slovēņu meitenei, kuru es esmu pazinusi tikai divas dienas, bet kura dod sajūtu, ka viņa ir labākā draudzene, kura patlaban vienkārši ir aizbraukusi uz laiku prom.
varu arī izstātīt tai igaunietei, kura reiz man aizstāja māju sajūtu, lai gan pati savu valsti necieš acu galā.
vēl tam leitim, vienkārši tāpat, jo ar viņu ir viegli.

un tad ir daži ļaudis, kuriem agrāk varēja, bet vairāk ne. jo tuvāk viņi nāk, jo vairāk ne. nu kas tas ir? kaut kāds tuvāko cilvēku pasargāšanas mehānisms? lai viņiem nesāp? lai viņi nešausminās? vai lai iedomājas mani citādu esam?

nē, sapratu, ka man bail, ka viņi man to kādreiz iemetīs sejā, bet, no attāluma metot, var arī netrāpīt

šodien 2 reizes notēloju, ka neredzu cilvēkus, kurus pazīstu. Vai tas ir slikti?

varbūt kāds zina, kāds varētu būt angliskais ekvivalents teicienam "tie paši vēži citās kulītēs"?