man šobrīd ir ļot saspringts režīms, gandrīz kā tad, kad vajadzēja rakstīt diplomdarbu, bet es vakar iztulkoju tikai vienu rindkopu, tikai vienu. patiesībā ar L. bijām uz mūzikas skaņām, pat ne uz ģenerālmēģinājumu, bet vienu parasto, pie tam krievu val. to visu es nezināju, pirms gāju, es vispār neko īsti nezināju, man pateica, es gāju, es pateicu tālāk L., viņa gāja man līdzi, es domāju, ka būs ģenerālmēģinājums latv.val.
Bet vispār nebija slikti, L.teica, ka mūķenes viņu nepārliecināja, pārāk daudzas ar laulību gredzeniem, vai zinies. Nicol gan dziedāja smuki un tīri, salīdzinot ar citiem, nē, nu mūķenes arī man patika. un vispār kā tie latvieši šitā var vēl 2 dienas pirms izrādes būt tādā negatavā stadijā, kad aktieri īsti nezina, kurā brīdī viņiem ir jānāk ārā. Un tā igauņu sieviete ar piezīmju lapiņām satraukti kliedza uz bērniem - skoļko možno govorit, chto vam na pravoi storonje nado stajat, a ņe v centre.
bet pārāk īsi un pārāk maz fragmentu. bet es laikam tomēr nepirktu biļetes uz to pasākumu. būšu zin kā paši austrieši, kas filmu savu mūžu nav redzējuši un teiks, ka mēsls, tik tāpēc ka american production. (nē, nu filmu es esmu redzējusi vairākas reizes, un mēs vijoļu ansamblī agrāk spēlējām ēdelvaisu un man likās, cik skaisti).

un es gribētu tā, es gribētu dzīvot vietā, kurā ir cita laika dimensija. piem., āfrikā, viņi neskaita laiku, tur autobusi neiet pēc vienota grafika, tu vari gaidīt 2 stundas, tas nekas, ka vakar gāja ap šito laiku. un tu varētu ielūgt cilvēkus ciemos, un īsti nezināt, ap cikiem viņi atnāks. man nepatīk, ka mamma saka, davai, kursties ātrāk, tevis dēļ cilvēki sāks kurnēt, jo droši vien nevar sagaidīt, kad varēs sēsties pie galda. bet kāpēc jāierobežo ciemos iešanas laiks, es jau neietu naktī, bet atnāktu tikai 5 stundas vēlāk. es gribētu dzīvot bezlaika dimensijā.

vakar noskatīju rozā minisomiņu, patiesībā smieklīgu bez gala. pirmā doma bija, nu kas ar kaut ko tik smieklīgu varētu staigāt, otrā doma bija, ka varētu iegādāties prikolgadījumiem, nu tāpat kā mēs augstskolas laikos vilkām visādas jancīgas drēbes uz pasākumiem, piemklējot vecus krāmus, super duper klipšus, brūnas vecmāmiņu somas ar īpašu smaržu, vēl tās mušu brilles, un blūzes no 80-ajiem.

Bet vispār beigu beigās man tā somiņa pat pārāk iepatikās, tur noteikti iekšā ielīstu vien mobilais un varbūt pāris lati bez maka, atslēga iebāzt būtu jau grūti, nu kur es ar tādu ietu, bet kad iedomājos, ka viņa pēc krāsas pilnīgi pieskaņotos maniem rozā izlaiduma svārciņiem un rozā kurpītēm, es izskatītos pēc reālā cukurdupša, ja man vēl būtu tieši tādas pašas krāsa somiņa. Varbūt tomēr iegādāties un tēlot baigo zaķi? tad es noteikti varētu maskēties par blondīni un runāt tā ļoti lēni, acis bolīdama :)

šodien, ja kas, es ceļoju pa darba vietu. mana pastāvīgā vieta atrodas tādā vietā, ka pat 5 džemperos sēdēdams nosalsi, es jau zināju, ka tas ir mans lāsts, man aukstums vienmēr velkas pakaļ, tagad ir ieperinājies pat mūsu nodaļā.
un vispār tāpēc es šodien sēžu vietā, kur visi var redzēt, kas notiek uz mana datora ekrāna, vispār nav īpaši patīkami. bet! tas ir lielisks risinājums manas darba motivācijas celšanai, citādi man viņa pavisam maza bija sarukusi.

un šito es rakstīju pieciem džemperiem mugurā

stāvēja vīrietis ēdnīcā rindā aiz manis un pajautāja apkalpotājai, vai tā vistas fileja sierā ir garšīga. nespēju vien nopriecāties, iedomājoties, kā apkalpotāja atbildētu, ka negaršīga.