-kāpēc tu neatbildi uz maniem meiliem?
-esmu Dānijā.
-ko tu tur dari?
-domāju par tevi.

Meklējot kādu spāņu latviešu vārdnīcu marinai, atradu sava vecvectēva kapesní slovník česko-nĕmecký a nĕmecko-český. 1932.gads. tādas senas relikvijas manī iedveš kaut kādu bijību un patīkamu satraukumu. Visa vārdnīca ar vecvectēva atzīmēm krievu valodā. Es pat savus vectēvus neesmu redzējusi, bet te nu man rokās ir mana vecvectēva vienas dzīves daļas liecinieks. Viņi kara laikā aizbēga uz Čehoslovākiju, es pat īsti nezinu, kā viņi atgriezās. Man uznāk skumjas, ka es tik maz ko zinu, mans veconkulis arī visu negrib stāstīt. – Ir lietas, par kurām es nerunāšu,- viņš saka.

stāvēt pie spoguļa un raudzīties sevī, to vienu mirkli gribētos iemūžināt, lai vecumā atcerētos gludo un samtaino ādu. nedaudz narcistiski, bet domās pozēt iedomātam fotogrāfam, pagriezties ar muguru un galvu pagriezt atpakaļ, raudzīties, kā matu šķipsnas pieskaras pleciem, izbaudīt acu dziļumu, kāds iespējams vien tikai vienatnē, pašai sev uzsmaidīt un lūpas atkal savilkt nopietnā izteiksmē, izbaudīt, kā dvielis noslīdējis pār muguru kā drapērija klusās dabas kompozīcijās. iemūžināt sevi.