šādi dūmakaini rīti ir manas bērnības rīti. tikai bija nedaudz siltāks un bija manāmas pirmās dzīvības pazīmes dabā. es vēl negāju skolā un mana jaunākā māsa ne tik. bija lieldienu rīts un kā daudzu citus rītus mēs jau agri no rīta bijām ārā un sēdējām uz soliņa mājas priekšā. iespējams, ka omīte sēdēja mums līdzās, to es vairs neatceros, bet atceros plāno miglu sava skatiena galā. kopš tā laika šādi dūmakaini rīti atgādina man lieldienu sajūtu, vienmēr. tagad es sajūtu arī pavasari. man pavasaris nav saule un siltums, bet tieši šādi rīti kā šorīt.

vakar mums radās loģisks skaidrojums, kādēļ austrumeiropietes parasti dažādās sacīkstēs tādos sporta veidos kā vingrošana, sporta dejas, slidošana u.c. (tur, kur vajadzīga elastība, lunkanība) ieņem pirmās vietas. Tāpēc, ka viņas tiek dauzītas, mocītas, sistas. Nē, pārāk briesmīgi izklausās. Nu vienkārši nedaudz fiziski spīdzinātas.
Mani mākslas vingrošanā reiz zvetēja ar tievu, garu paločku, tieši sacensību dienā, jo nevarēju kāju tik augstu pacelt, kā vajadzēja. Manu draudzeni nedaudz sita ar resnāku nūjiņu, jo viņa negribēja pienācīgi noliekties. švīkas uz mana miesas saglabājās kādu nedēļu.
Tad vēl visas tās spīdzināšanas un kāju laušanas. mans "mīļākais" vingrinājums - cipļonok tabaka. meitenes koda trenerēm rokās, rāva nost bikses, ko tik visu no sāpēm otram neizdarīsi.
Bet es ļoti šaubos, ka ar tik drakoniskām metodēm tiek trenētas meitenes pasaules attīstītākajās valstīs. Ja reiz pat Skandināvijā bērns vecākus var iesūdzēt par rokas pacelšanu un bērnam būs taisnība, diezvai tādā valstī kāds treneris atļautos nodarīt fiziskus pāridarījumus svešiem bērniem.
Pirmās vietas prasa upurus.