es nesaprotu, kurš ir izgudrojis, ka fiziskas sāpes ir nieks pret garīgām sāpēm. Kas tās par muļķībām? Es labāk 10 reižu ciešu no
pazemojuma
atraidījuma
nicinājuma
aizvainojuma
nežēlastības
nievājuma
nodevības
izlaidības
meliem un
ķengām,

nekā izbaudu nieka 3mm garu metāla skaidiņu savā pēdā. Savu smeldzi es māku nest ar cieņu, taisnu muguru un smaidu sejā. Bet tā skaida - es šķobu muti, pie sevis lamājos uz garāmgājējiem, ik pa brīžam kliboju un mana seja pauž sāpes.

p.s. madonna arī laikam dzied par to skaidu zem manas ādas.

pa dienu ļaudis bija sataisījušies gluži kā uz tirgu, nekad tik daudz cilvēku vienlaikus nebiju manījusi savā apkaimē, citur, jā, tur ir daudz, bet ne pie mums. straumēm plūda cilvēku masas.
un tad es ieraudzīju bandītu Fero. nu Fero gan nebija bandīts un bandīts nebija Fero un šis arī nebija īsts Fero, tāda Fero reprodukcija un ne gluži precīza. mākslinieks acīmredzami bija šķību aci. Bet Fero pagāja man vienkārši garām, nepazina. Bet reprodukcijas jau nepazīst savu īsteno radītaju un viņa dzīvi.