Māmiņ un tētiņ, kamdēļ jūs mani tā nodarbinājāt, kad es biju maza? Kamdēļ sūtījāt visādos pulciņos un skolās, kamdēļ neļāvāt ar sētas bērniem kokos kāpt, bet likāt trenēties Vivaldi, atdarināt Botičelli un tiekties pēc zelta medaļas par to, ka tik vareni protu staipīt savas kājas?
Tikai neprasiet no manis tagad, lai es būtu tik pat aktīva! Jo tagad gribas man kokos kāpt un ar kaimiņsētas puikām štābiņu celt. Un tēlot mazu, niķīgu bērnu un spītēties, spītēties, spītēties...

Man ļoti patīk lasīt erotiskus stāstus, arī stāstus par pliku nodrāšanos, ja tie ir feini uzrakstīti. Izbaudu katru sebite ierakstu, apbrīnoju arī eriks par izjustajiem pārdzīvojumiem ar vīriešiem. Bet viņas arī neparakstās ar savu vārdu. Slēpjas savā virtuālajā pasaulē.
Man dažkārt gribētos rakstīt erotiku, bet es nevaru... nevaru saņemties būt tik atklāta. Ja cilvēks raksta slēpjoties, nevienu tas nešokē. Bet ja sāktu tā atklāti, man šķiet, ka draugi un paziņas sāktu citādāk izturēties. Nav taču pieņemts visiem publiski stāstīt par sexu.
Tai pat laikā daudziem patīk erotika un viņi labprāt to lasa, tikai reti kurš atzīst. Varbūt es maldos? Laikam pieklājīgāk skaitās to neafišēt, bet kas gan tur slikts, ja patīk?