nesen atcerējos tos laikus, kad no oktobrēna pārtapu par auseklīti. oktobrēnos vēl īsti nebiju iedzīvojusies, kad jau vajadzēja ļeņina zvaigznīti nomainīt pret auseklīti. man mamma bija tādu lielu piespraudi iegādājusies, citiem biedriem bija tādi mazāki.
un tad sāka klīst tie šausmu stāstiņi, ka kaut kādi ļaundari ķerot ausekļainos bērnus un liek viņiem tās piespraudes norīt. oi, mammu, kāpēc tu man nevarēji mazāku auseklīti nopirkt, man visu laiku bija bail, ka manējais man iesprūdīs rīklē.