“Ar laiku viņš bija ieguvis spēju saplūst ar apkārtni – ar grāmatplauktiem, dārziem, aizkariem, durvīm, ielām – izskatīties nedzīvs, nepieradušai acij gandrīz nemanāms. Svešiniekiem parasti bija vajadzīgs laiks, lai viņu pamanītu pat tad, ja viņš bija ar tiem vienā istabā. Vēl ilgāku laiku vajadzēja, lai viņi pamanītu, ka viņš nekad nerunā. Daži to tā arī nepamanīja.
Esta pasaulē aizņēma ļoti maz vietas.” /A.Roja – Mazo Lietu Dievs/

Dažkārt man arī gribētos sev tādu spēju – tikt nepamanītai, lai neviens neuzdotu liekus jautājumus. It īpaši pēdējā laikā…