26 March 2005 @ 09:56 pm
 
mamma, mīļā mamma šodien virtuvē sēdēja man pretī un teica, gribi es tev jeseņina dzejoli noskaitīšu. un noskaitīja

Вы помните,
Вы всё, конечно, помните,
Как я стоял,
Приблизившись к стене,
Взволнованно ходили вы по комнате
И что-то резкое
В лицо бросали мне.
Вы говорили:
Нам пора расстаться,
Что вас измучила
Моя шальная жизнь,
Что вам пора за дело приниматься,
А мой удел -
Катиться дальше, вниз.
Любимая!
Меня вы не любили.
Не знали вы, что в сонмище людском
Я был как лошадь, загнанная в мыле,
Пришпоренная смелым ездоком.
Не знали вы,
Что я в сплошном дыму,
В развороченном бурей быте
С того и мучаюсь, что не пойму -
Куда несет нас рок событий.
...
 
 
( Post a new comment )
Maksims Aleksanders[info]maksims on March 26th, 2005 - 10:02 pm
Super, es krieviski no galvas zinu tikai vienu Tjutčeva dzejoli par Krieviju, ko es parasti skaitu visos svētkos, kur jāskaita dzejoļi. Bet šitas tāds garš, un vēl savam bērnam, skaisti, skaisti
(Reply) (Thread) (Link)
eič sī[info]hellcat on March 26th, 2005 - 10:23 pm
es padomāju, ka vispār nevienu dzejoli nezinu, varbūt ar piepūli salasītu kāda dzejoļa druskas un kaut ko pat samocīti spētu nodeklamēt, bet par dzejoļiem krieviski vispār nerunāsim.
un šis dzejoli ir vēl garāks, bet viņa man šitik tālu noskaitīja
(Reply) (Parent) (Link)