es esmu sprīdītis, tikai man ir daudz vairāk nekam nevajadzīgu mantu, it īpaši jau lai ņemtu kaut kur viņas līdzi, laimes meklējumos.
un es nemaz nekaunos par to, ka esmu sprīdītis, jo man, atšķirībā no daža laba, kuram nepatīk ārzemnieki, pārsvarā nepatīk latvieši. un pati sev es dažkārt arī riebjos.
tikai ne šodien, šodien es sev pat ļoti patīku, un arī latvieši daudzi man patīk un cilvēki vispār man patīk. šodien es tirinu kājiņas zem galda, pakratu galvu, un ja nu ofisā palikšu pēdējā, vismaz šajā galā, tad pie tumbiņām uzlikšu indiešu dziesmu uz visskaļāko.
un goda vārds, es ilgi te nepalikšu. rīt paiet gads kopš es sēžu šajā ofisā un tā ir mana ilgākā iestrēgšana vienā vietā manas pastāvēšanas vēsturē. vēl jau kādu laiku jā. vēl jau nedaudz var paciesties, bet es jūtu, ka nīkstu, un mani pie dzīvības uztur mākslīgās barības vielas no vadiņiem, kas sasprausti man visā ķermenī.
a nu ka, davai ka, sadosimies visi rokās, lai man viss sāktos kā sprīdītim, un nebeigtos kā sprīdītim.