vakar, jā, vakar atnācu mājās un tur neviena nebija un es arī negribēju sēdēt viena, tāpēc viena gāju pasēdēt ļaužu pūlī. pasēdēt vienai ļaužu pūlī dažkārt ir foršāk nekā vienai vienatnē. var novērot un pa kluso noklausīties ne manām ausīm paredzētas sarunas un tēlot iegrimušu savā lasāmvielā.
cilvēki man apkārt mainījās, visubeidzot piesēdās man blakus divas cukurdozītes (par cukurdozītēm es saucu tādas mazgadīgas čiksas, kuras runā mākslīgi koķetā balsī arī savā starpā, nu par cukurdozīti ir cits stāsts, kāpēc tieši tāds vārds man šķiet atbilstošs). tad lūk viņu sarunas sākās par to, cik viss tomēr ir dārgs un kāpēc te nevar nopirkt parasto tēju maisiņos. nē, nu vispār, nevar taču dzert tik dārgu tēju, nu kas ir pats lētākais? nu suliņa, dzersim suliņu. lūdzu, divas suliņas, man persiku, tev kādu vajadzēja?
es lasu tālāk, cenšos uzkrītoši neskatīties, kādu brīdi esmu iegrimusi savā pasaulē, bet dzirdu tālāk: nu tu ko? es taču netaisos ar viņu mūžīgi kopā būt, nu tas tikai tāds pagaidu variants man ir, kamēr man nav darba, man ir ļoti izdevīgi dzīvot pie viņa, bet tas vēl neko nenozīmē. es taču drīz atradīšu darbu, tad arī varēšu izvākties, nemaz netaisos ar viņu pārlieku nopietnās attiecībās ielaisties. bet ko tu pati? otra sāk jau smieties - nē, beidz, man taču arī viss tikai tāpat vien. nu iedomājies tik, viņš man piedāvāja nopietnas attiecības. kādas vēl nopietnas attiecības? es netaisos ar viņu veidot nopietnas attiecības, nu tikai tāpat vien nedaudz patusēšu.
es sēdēju pārāk cieši viņām klāt un viņas pārāk daudz smēķēja, tādēļ man negribējās tur ilgāk uzkavēties. man prātā arī sāka rasties domas, kā būtu, ja es uzlietu karsto šokolādi sev uz galvas, vai varbūt viņām uz galvas un es pārāk labi spēju vizualizēt tādu ainu savā prātā, tādēļ sapratu, ka vienkārši pienācis laiks iet mājās.
Rēķinu, lūdzu, paldies un uz redzēšanos!