pa ielu es eju ar tālēs aizklīdušu skatienu, brīžiem tā kā nohipnotizēta, un man ir bail, ka mani tā var sabraukt mašīnas, jo es eju un pie luksofora dažkārt gandrīz aizmirstu apstāties, un tad es stāvu uz ielas malas ļoti tuvu braucamajai daļai un skatos kaut kur tālu, tālu un pat bailēs nesaraujos, kad gar manu degungalu aizjoņo liels autobuss. bet tā sajūta laikam ir nedaudz līdzīga tādai, kad cilvēks stāv uz klinšu malas, kad uz leju ir 500m brīvā kritiena.

tikai nepadomājiet, ka man ir nosliece uz pašnavībām. absolūti nav, mani vienkārši nedaudz kairina tā sajūta, kad es stāvu uz ietves malas un apzinos, ka varu arī paspert vienu soli mašīnu virzienā. un varu arī nepaspert. es nezinu, kas mani tik ļoti fascinē tajā sajūtā, bet tajā mirklī jūtos ļoti brīva.