tieši tā iemesla dēļ, ka es pasīvi meklēju veidu, kā izbēgt no pienākumu apziņas, es vienmēr priecājos par globālajām katastrofām. šī laikam ir pirmā reize, kad es to atzīstu skaļi. es vienmēr ar iekšēju nemieru gaidu, kas tad vēl traģiskāks notiks un kādā mērā tas ietekmēs manu apkārtni. līdz šim vēl nekas nav būtiski ietekmējis, bet iespējams, ka es no visas sirds priecātos, ja tagad mūsu teritorijā sāktos karš, nemieri, plūdi, zemestrīces, cilvēku panika. ar piebildi, ka tas neskartu manu dzīvību un veselību.
haoss, kas radītu vispārēju jucekli, uz kuru varētu nogrūst visas vainas un it kā nerealizētos sapņus.
protams, ka man būtu nedaudz bail, bet tās būtu tieši tādas pašas bailes kā ejot uz darba intervijām, liekot gala eksāmenus, aizstāvot diplomdarbus un kāpjot autobusā, lai brauktu uz vairākiem mēnešiem prom no Latvijas. bailes no nezināmā.