manai šābrīža dzīvei pietrūkst nojautas par beigu termiņiem. ir tā, ka vienmēr līdz šim, lai ko es arī darītu, es zināju, kad tas beigsies, visas tās nogurdinošās, iespējams, pat nepatīkamās lietas. mācības, darbs, pienākumi. kad es mācījos, vienmēr zināju beigu termiņu, kad es strādāju vasaras darbus, vienmēr skaitīju dienas līdz beigām, pēdējā nedēļā pat stundas. savā iepriekšējā darbā termiņi bija nedaudz neskaidri un izplūduši, nu gluži kā tādā skolā, kur iedod termiņa pagarinājumu kursa darbam. sākumā domāju, ka pēc pārbaudes laika iešu prom, vēlāk, ka pēc jaunā gada, tas gan nedaudz ievilkās, bet tomēr es aizgāju.

bet tagad man ir zuduši atskaites punkti, no kura līdz kuram lai es dzīvoju. nu taču nevar būt, ka kārtīgs mietpilsonis dzīvo kādus 40 gadus tādā ritmā 11 mēnešus darbus, 1 mēnesi atvaļinājums. nespēju atvaļinājumu uzskatīt par atskaites punktu, lai gan tie neapšaubāmi priecē un patlaban ir tā, ka es dzīvoju atvaļinājumiem.

vēl jau ir cerības uz dekrēta atvaļinājumiem. pagaidām tā ir mana vienīgā cerība, ka kaut kad nākotnē es attaisnojošu iemeslu dēļ varētu nestrādāt. mans nākamais neskaidrais atskaites punkts. un pēc tam pensija.