un vakarā ielīdu vannā ar grāmatu slapjās rokās, svešu grāmatu, ne savu, un atcerējos, ka mamma vienmēr ir teikusi, ka ar svešām grāmatām vajag būt uzmanīgi, ka nedrīkt sasmērēt, saplēst vai saņurcīt, bet man šķiet, ka grāmatām jādzīvo sava dzīve un kuram gan patiktos dzīve perfektā ietērpā, jo tikai tā taču ir dzīve, kurā tu nedaudz sasmērējies, tiec saņurcīts kāpņu telpā, kaut kur aizmirsts un atkal atrasts, kur kāds tevi piesmej vai triec pret sienu, jo tu viņu kaitini, kur tev kaut ko saplēš un ūdenī izmērcē.
tā uzburbušām lapām no vannas ūdens vai lietus, tā ēdiena traipiem un kafijas pleķiem, ar zīmuļa švīkām un pasvītrojumiem, ieplēstām lapām un aizlocījumiem dzīvo grāmatas pašas savu dzīvi.