man nepatīk spriedze sarunās, tā izjauc manu iekšējo harmoniju un liedz man atbrīvoties. bet es tomēr nevaru atstāt visu pašplūsmā, jo man vienmēr kaut kas jāpierāda, jāpārliecina, jāuzvelkas, ja redzu, ka tas nesanāk. nu kāpēc tiešām dažkārt nevar vienkārši paklusēt? man nebūtu iemesla satraukties un domāt jau nākamo atsitienu. vienmēr tikai atsitieni un sitieni, atsitieni un sitieni. piesitieni. ar kāju pret grīdu.