Hege - mājupceļš

chemaika

Veiksmīgi tikušas galā ar dzīvo šķērsli, nokļuvām uz Baltic Kristina, kur mūs sagaidīja tautu dēls Raimonds (par to būtu jāraksta garš un atsevišķs stāsts...), kurš ieņēmis mums visiem trim jauko stūra dīvāniņu ar galdiņu. Atsviedušas mantas un latvju zelli, devāmies kuģa apgaitā – vispirms pastaiga pa klājiem, tad uz smago dziru veikalu. Tad sekoja ilga nespēja izlemt, ko iepirkt. Apbruņojušās ar 3gb. 8% kokteilīšiem, gājām apreibināties uz klāja. Smiekli, kurus aiznesa jūra, sapņi, kurus zina tikai zvaigznes un vējš, kurš bija netaisns.

Vēja un aukstuma pieveiktas, gājām klausīties Žoržiku (kas Siksna). Pēc konča satikām latvju jaunieti – uzņēmēju – laivu darītāju, ar kuru satusējām līdz 5 no rīta un kurš tas arī parūpējās par turpmāko dzērienu sa-/pie-gādi. Nakts paskrēja nemanot. Pie blakus galdiņa, atlūzis krāca kāds pusglāzes alus pieveikts “pasaules” apceļotājs, kurš nespēja atsaukties nedz uz mūsu izsmieklu, nedz viņa krēsla stumdīšanu.

Tad, pēc trīs stundām, pilnasinīgs rīts. Krūze kafijas uz klāja un lēnām slīdoša Rīgas līča piekraste. Te, Latvija. Nu mana dzīvē ir parādījušās garumzīmes un tumšais alus. Tiešām mazs un kluss prieks atgriezties Latvijā! Esmu mazliet lepna. Par visiem.