Hege - October 17th, 2007

ta es iekaroju Indoneeziju...

Tagad sezhu ofisa kresla Kuala Lumpura un it kaa esmu te, it kaa nee... Aldonai bus bijusi taisniba par to, ka dveselei vajag vairak laika, lai parvietotos. Tadel tagad sezhu ne cepta, ne variita un viss, par ko speju domat, ir Java un Yogyakartas ielas un jauniegutie vietejie draugi, ar kuriem 2 naktis dzeeru riisu viinu ar medu un citronu.

Ljaujiet man sagremot iespaidus un atguut elpu. Esmu ka piepuusts gaisa balons...bez strikja un berna, kura roka turetu to pie zemes un varbuut pardurtu uz kada asa akmens...

kad celjoju viena, man neviena nepietrukst; pat ja milestiba list pari malaam. celjojums vienai klust par dzilji intimu padarishanu; ta it ka visa ierastaa dziivee tiek ielikta vienaa kastee un ielikta pagrabaa. tad parnjem neparvarama velme uzzinat visu par visiem un kaa no jauna; ta it kaa pasaule butu tik tikko radiita. visa uzmaniba tiek veltita citiem - kokiem un putniem, tanteem, kas celja malaa tirgo edienus, cilvekiem, ar kuriem dodos tuurees, debesiim, juurai un kalniem (ja ir). un vel - celjaziimeem. laiks parasti apstajas vai pazuud.

tada islaiciga ieliishana citu dveselees, apmainishanas ar epastiem. valutas kursa pastaviga parrekjinashana galva. cenas, naudaszimes, fotografijas, pastkartes, armijas shorti, paris t-shirti, kreisaa Eastpack soma, ko nopirku Chinatown, lonely planet gramatas, un vel taa neparvaramaa velme atgriezties.

un taa veidojas dziive. uz celja.