Drāma beigusies. Var celties kājās un nerimtīgi aplaudēt. Es paklanos un otrreiz (ui, nu jau trešreiz) uz skatuves vairs neiznākšu, lai arī cik stipri klapētu savas plaukstiņas pārējie. Tik fiksi nolekt aizkulisēs un noplēst visas butaforiskās drēbes, nomazgāt seju tīru un aizmirst. Kaut arī tas ir pret manu pārliecību, ka nonākšana ir svarīga izrādes sastāvdaļa,un aizmiršana vispār ir neattaisnojama vēlme, bet šoreiz niknums ir pārlieku liels.

kāpēc viņi sastādījuši ābeles tik tuvu vienu otrai? Puduros pa divām trim. Tā var darīt ar aronijām, vilkābelēm vai klintenēm. Bet ābelēm ir ābolbērni. Katru rudeni,kas liec zarus tuvu zemei, lauž tos, vajag spēku,lai mazie bumbulīši izaugtu lieli un sārti. Bet nē- te tās trīs sasietas pie viena staba,lai neizgāžās ar visām saknēm bezspēcīgi. Un nav tas glīti, nu nav!
Un kāpēc mani tas vispār satrauc?!
Jo kaut kas uztrauc...