гражданка (не) пофигистка - Komentāri
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
|
11:02

hederas_sieva[Link] |
Nr.2 Cilpojot rīta agrumā uz saulaino dienas iesākumu elsodama pamanīju, ka pārmājas veikals mainījis nosaukumu no "Pārtika 00-24" uz "Apbedīšanas pakalpojumi". Vai tas varētu nozīmēt, ka mans ekskluzīvais rajons ir pabarojies un beidzot pienācis laiks atbrīvot dzīvestelpu un soliņus nākamajai paaudzei? Pie viena ienāca prātā, varbūt varu pieteikties darbā kā profesionāla bēru dalībniece, jo mana bēru pieredze ir apskaužami liela. Māku rādīt drūmu ģīmīti jebkurā dzīves situācijā, ja nu dikti pacenšos, varu izdvest pat kādu sēru nopūtu un klusi šņukstot palicējiem vēlēt izturību. Šķietami mirt pēdējā laikā veco ļautiņu vidū ir palicis gana populāri, ja jau mana rajona vidū tiek atvērts šāds kantoris. Protams, sekojot modes tendencēm, arī mani vecākās paaudzes radi sadomājuši palicējus iepriecināt ar kantora "Apbedīšanas pakalpojumi" diezgan biežu durvju virināšanu. Bet tam visam paralēli notiek arī kas visnotaļ pozitīvs (??). Vakar saņēmu kārtējo priecīgo vēsti, ka pēdējā neapbērnotā māsīca ir apbērnota. Principā jau jauki, ja vismaz kāds no mūsu radu grupas rūpējas par demogrāfisko situāciju ne tikai valstī, bet arī dzimtā. Kā tas ietekmē mani? Kapusvētkos, kamēr mācītājs ilgi un gari skaitīs lūgsnas par aizgājējiem, mani grauzīs ne tikai odi, dunduri un knišļi, bet vēl (pagaidām) dzīvās palikušās tantes ar tekstiem: "A nu ta cik iļgi bousi jauna meite? vacums nāk, na veira, na bārnu, i nabous, kas vacumdīnēs udiņa kruzeiti padūd!". Varbūt ir vērts ierīkot arī kantori - "Izīrējam radiniekus vai to grupas dažādiem dzīves gadījumiem" lai man atkal nav jājūtas vainīgai, ka neesmu "normāla sieviete" un cien. topošās mirējas var apmierināti čāpstināt savas protēžmutes, ka nu ta' beidzot esmu nākusi pie prāta.
Nu lūk, ja nu tā padomā, tad es principā bērēm esmu sākusi gatavoties. Katrā ziņā dziesma ir izraudzīta (hmm, ceru, ka to neizdomās atskaņot vietējais draudzes koris vai viņu pašdarbības orķestrītis, savādāk pat pēdējo stundiņu kāds man būs papūlējies sabojāt). Un vispār, ja jau jāmirst, tad īsti neesmu pārliecināta, ka pēdējā garša, ko vēlos just savā mutē ir ūdens malks...
|
|
| |
| |