гражданка (не) пофигистка - Nr.123
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
10:06
[Link] |
Nr.123 Šorīt vilcienā manas smadzenes uzvedās vienkārši graujoši (iespējams tāpēc, ka acis tika aizvērtas relatīvi vēlu un pilnas šausmu). Sēdēju vilcienā un pamanīju divus tīri glītus vīrieškārtas pārstāvjus. Pirmais bija vīrietis ap gadiem 40. Visnotaļ glīts un šarmants, un visādi citādi saistošs, bet tajā brīdī, kad viņam iezvanījās telefons un viņš sāka runāt, sapratu, ka viņa balss ir vecs, aizsmacis, čerkstošs cīrulītis. Otrais bija jaunēklis pēc gadiem 20. Par glītu nesauktu, bet viņam bija mīlīgas vaigu bedrītes un fantastiska balss. Tāds kārtīgs, samtains bass. Tā nu es atlikušo ceļu viņus visādi krustoju, lai sanāktu kaut cik ciešams vīrietis ap gadiem trīsdesmit un vareni sapriecājos par iedomāto rezultātu.
Garastāvoklis:: apathetic Mūzika: plaušu rūkoņa Tags: jaunās ģenētiķes piezīmes
|
|
|
Un kurš teica, ka kombinatorika dzīvē nenoderēšot! ;)
Ak jā, labi sen jau gribēju tev pateikt, bet tā arī nav sanākusi iespēja, ka kādā brīdī secināju, man pašai ir puķainas tapetes (protams, tik ekselentas nav, bet tomēr).
Kāda necerēta veiksme! Tagad tikai jāgaida, kad puķainas tapetes atgriezīsies modē! :D
es gan savas taisos pārlīmēt, īsti neiet pie sirds man tās puķes.
Tā jau ir. Tagad esot modē ar tapetes ar kaķiem.
es tās savas šķībās sienas taisos krāsot. Vienkrāsainas un bez foloras un faunas elementiem.
Jā, bet raibumiņi labāk maskē sienu nelīdzenību un plus piešķir mājības sajūtu. :D
Man kā minimālisma piekritējai nepatīk lieki knibuļi, grabuļi un raibums. |
|