Šķiet cīrulītis manī ir miris... viņš, jāteic, nebija visai aktīvs arī dzīves laikā (draņķis tāds). Celšanās problēmas līdz ar rīta nīgrumu ir atgriezušās. Joprojām ar skaudību apbrīnoju cilvēkus, kas spēj pamosties, būt modri, moži, iet dušā, smaidīt, kā arī dikcija un koordinācija ir adekvātas.

Un vēl mani nomoka jautājums, kā vienā, mazā deguntiņā var satilpt tik daudz puņķu, ka pietiek visai nedēļai un vēl pāri paliek?