A' principā - manā ikdienā  nekas nav mainijies, laukos uz/no darba dodos ar kājām, pie virpas esmu viena. Veikala problemātika arī nemainīga - vienu reizi nedēļā aizvelkos un miers. Tur tie paši penši katru dienu cienīgi šturmē to pašu bodi.... tā nu dzīvoju savā ikdienībā (un klusi no laimes laužu krēslu, jo darba komandējumi uz nezināmu laiku atcelti).

Ā, un klusa škrobe, jo šīs sezonas teātra izrādes neredzu, ta' aktrīze slima, ta' vīruss plosās.... nav lemts lauķim kultūru baudīt šogad.