Šorīts sākās negaidīts - ar nodaļas sapulci. Tā un šitā,un viskautkā... gada beigās cienīgi atvadīsimies no viena darbinieka (ak, tavu laimi, tavu prieku - pensionāri no nodalas neatlaidīs, atlaidīs vienu no jaunajiem, darbspējīgā vecumā). Es lēni noklepojos, paziņoju, ka rīkli "siltā beņķa" dēļ nevienam netaisos pārgrauzt, būs kā būs. Principā parakstiju spriedumu pati sev, bet dzīvot stresā līdz decembrim arī diez vai varu un gribu (un tavu egoismu - arī atvaļinājumu gribētos, bet lai iekļautos laikā un nospraustajos termiņos, man tāds nesanāk un jāstrādā ne tikai virsstundas, bet arī brīvidenas).