| 2:05p |
Labdien!
Es gribu jums pastāstīt. Pastāstīt par viņām visām. Vai varbūt es to negribu stāstīt jums, bet pierakstīt pats sev. Es nezinu.
Viņu ir bijis daudz, tik daudz, ka man ir grūti saskaitīt, ir grūti atcerēties. Es atceros pirmās, es atceros pēdējās. Vēl tagad es jūtu mazliet aromāta uz pleca, kas pieder kādai, ko jūs nepazīstat. Un ko īsti nepazīstu arī es. Mēs tiksim arī līdz viņai.
Jums tas interesē? Nē, visdrīzāk, ka ne. Bet es to visu gribu atcerēties. |
| 3:50p |
1. I.
I. Viņa nebija pirmā. Man pat nekad neizdevās viņai apsolīt mūžīgu mīlestību, viltīgi ievilināt gultā, vai ko tamlīdzīgu. Mēs strādājām kopā, reiz izgājām kopīgi pa biroja durvīm un tur tas sākās.
I. bija vecāka par mani; ne tik ļoti, lai es par to mulstu, bet pietiekami, lai par to priecātos savā tīņa pašapzinīgumā. Es gudri muldēju par lietām, kas man tobrīd likās gudras, mēs vakaros slēpāmies Rīgas parkos un dzērām monastirku un viņa stāstīja par savas dzīves nedienām. Jo viņai bija bērns, bērna tēvs un viss, kas nāk komplektā 25gadīgam skuķim - pārdzīvojumi, galvassāpes, neviens mani nesaprot. Man, tikko vidusskolu beigušam, tas likās ārkārtīgi nopietni un svarīgi.
Ilūzijas par skaisto draudzību bez piedauzības mums sāka grūt, netīšām satiekoties ārpus darbavietas. Negaidīti, bet to nakti mums sanāca pavadīt divatā, mazā istabiņā, un es kā sīks stulbenis būdams biju viņai pieglaudies pie muguras un uzlicis roku uz vēdera un vēlējos to laist zemāk, bet bailes bija lielākas. Gluži kā, es tagad saprotu, viņas kautrība, jo mēs izkāpām no gultas pēcpusdienā, ilgas stundas pēc tam, kad bijām pamodušies. Mēs gājām mazgāties un viņa izģērbās kaila, bet es aizgriezos, domādams, ka tas atbilst pieklājīgam cilvēkam. Lieki.
Mēs pārgulējām apmēram pēc nedēļas vai mazliet vairāk, kad viņas līgavainis bija atstājis viņu vienu. Ar kaunu jāatzīst, ka es biju tik jauns un nožēlojams un šī nakts man paliks atmiņā tikai kā kaut kas, ko es labprāt izdarīt vēlreiz, tikai tagad, savos gados. Es varētu pastāstīt kaut ko par viņas krūtīm, kas bija tik mazas, ka tobrīd tām nepievērsu uzmanību, par viņas seju, ko varēju noklāt ar trīs pirkstiem, par viņas kājām, kas bija garas un tievas un siltas un no tā vakara es atceros tikai to, ka tās bija siltas. Pēc tās nakts mēs vairs nesatikāmies, vismaz ne tā, kā agrāk. Viņas puisis atgriezās, viņa viņam izstāstīja kaut ko no notikušā, bet ne pietiekami daudz, lai kādam no mums būtu sabojāta dzīve. Mēs vairs nedrīkstējām tikties, bet kaut ko no tā visa es sev biju guvis - šāda dzīve man kļuva interesanta. |