Kas notiek? Es pati sevi nepazīstu. Vienas dienas laikā no gruzdoša un sāpīga izmisuma līdz laimīgai' kas-būs-būs' vieglprātībai...Žēl, ka eļļas krāsas atstāju akadēmijā, pilnīgi gribas izlikt to visu uz audekla. Dīvaina būtne esmu. Jūtos tik atsvešināta no pasaules, no ģimenes. Pilnīgi viena savā pasaulē, sevis meklējumos. Un atrodas viens cilvēks, kas pacietīgi un varbūt pat pārāk labprātīgi uzņem šos manus jūtu uzplūdus, kas nekavējoties viņa klātbūtnē izpaužas arī rīcībā, kaut citreiz es nekad tā neuzvestos. Un man ir par maz šī cilvēka, gribu, vajag vēl...