Halina

Gada laikā man ir noformulējušās prasības pret savu iespējamo dzīvesvietu:
Es zinu, ka tai jābūt gaišai, un pēc iespējas nepiebāztai. Lai ir daudz gaisa un plašums, kur lidot domām. Lai istabā spīd saulīte arī tad, kad ārā tā nespīd. Lai virtuvē būtu mājīgi un silti, un arī tur varētu pasēdēt pie tējas tases vai parunāties sveču gaismā.
Bieži es sevi savā dzīvoklī neiedomājos kā vienīgo iemītnieci. Un noteikti jābūt jaki, ja var kaut ko šajā dzīvesvietā nosaukt par "mūsu" un priecāties, ka esam to padarījuši neticami mīļu.
Joprojām dzīvoju patīkamās atmiņās par istabu, kurā dzīvoju studēdama Vācijā. Lai gan dzīvoju kopā ar vēl vienu studentu, privātā telpa mums katram bija pietiekami liela. Istaba bija ĻOTI plaša, gaiša, un tajā bija tikai skapis 2i galdi un 2as gultas. Divi jauki atpūtas krēsli, kas nebija masīvi. Istaba tik un tā šķita diezgan tukša, jo tā patiesi bija LIELA :) Bija silts, daudz gaisa, telpas, un ... pat naktī bija gaišs, jo mums nebija aizkaru. Nezinu kādēļ, bet ļoti ilgojos pēc tās istabas... Tipiski man - protams bija arī bardaks, bet viņš nebija tik liels, kāds man ir tagad un kāds man varētu būt.
Domāju, ka mans sapnis varētu nepiepildīties kaut vai tādēļ, ka es pati pēc dabas esmu joprojām nekārtīga (saka jau, ka jaunavas esot pedantiskas. Sirdī esmu, bet pati sevi ierobežot nevaru, citiem gan uzbraukt māku).
Galvenais, lai telpā būtu pietiekami vietas un gaišs.

Protams, es varu visu. Bet man šķiet ļoti drūmi dzīvot kādā koku ieskautā lauku mājā - tā, ka tā māja praktiski ir ēnā. Tad tā māja ir ēnaina, tumša, un ja vēl veca un ... traki.
Nezinu ko liktens man piešķirs. Bet varbūt es pati labošos. Tikai tādā gadījumā Kapteinim Haosam būs grūti sadzīvot ar mani.. ļoti grūti :(! :)

Ar cieņu,
Ieviņa.